238#

Ir jau dienas kad uznāk melnie, nevaru visu laiku būt saulstariņš. bet kad uznāk melnie, braucot mājās tramvajā domāju - ' o, aizbraukšu mājās un tā kārtīgi pabimbāšu. tad atkal paliks labāk!' un tā tas kamols kaklā turās un tiklīdz ieeju savā tukšajā dzīvoklī, aizslēdzu durvis.. nekā! no asarām ne miņas. kaut ko varētu izspiest, bet šādos brīžos prasās pēc pamatīgas izlādēšanās lai nekrātos smagums uz krūtīm. nekā, pašlaik vēl bišķiņ pakrāsies.
bet nu jā... ir lietas, kur neko nevar darīt, tam vienkārši ir jāiziet cauri. grūtam periodam. jāsaņem sevi rokās un jāiet tālāk. nav jau tik slikti, bet tomēr nav arī tas uz ko biju cerējusi.
nenotiek viss pēc mana plāna un tas man nepatīk.