237#

Biju pacietīga un izlasīju visu vēsturi līdz pat pirmajam ierakstam. Man nu gan ir gājis dzīvē kā pa amerikāņu kalniņiem! Pāris gudras atziņas un viss pārējais teksts lika pasmaidīt un saprast ka man arī tomēr bija tas teenage angst. Labā ziņa ir tāda, ka es beidzot esmu mierā ar sevi, saprotu ko es vēlos un pamazām dodos uz to mērķi. Ir jau arī grūtāki laiki, bet es vismaz vairs par tiem atklāti nesūdzos blogos. :D Džīzas, ja tā padomā, agrāk es pārāk daudz rakstīju par savu privāto dzīvi, pārāk atklāti.
Un cik no manām paziņām vēl aktīvi šeit blogo? Manās acīs klab.lv ir gandrīz izzudis. Te tikai pa retam var atnākt un kaut ko priekš sevis uzrakstīt un tad varbūt reizi simts gados kāds random cilvēciņš ienāk apskatīt kas te notiek.
Lai nu kā, laikam ik pa laikam te vēl piestaigāšu. :)