Pédéjä laikä mani naktìs moka murgi.Aizvakar sapnì bija daudz asiñu un lìku,pagäjushonakt nomirt mégjinäju es pati,sadzeroties daudz zälu un sézoties pie stüres,jo biju redzéjusi,ka citi tä dara.Uz mirkli man galvä pazibéja doma par to,cik egoistiski tas ir,jo izrädìjäs,ka masìnä ir vél cilvéki,kas patiesìbä mani izgläba.Jo tad,kad pagriezienä taisìjos griezties pa labi,kur bija strupcels,lai ar auto lielä ätrumä ietriektos sienä,pasazieri säka kliegt un piespieda braukt pa kreisi,kur bija drosi.Turklät nez kädél neiedarbojäs täs zäles,kuräm vajadzéja manu galvu padarìt vieglu,bet kustìbas-nekontrolèjamas.Un tad,protams,es säku raudät un mans blakussédétäjs-mierinät.Un tas bija mìli.

Visi tie krāsainie iespaidi, kas laiku pa laikam noved eiforijā vai vismaz ārējā laimē, agri vai vēlu apsīkst un tad saproti, ka esi palikusi viena mājās ar trusi, darbu, aukstumu un sporta biksēm. Un tur nav ne ko smieties, ne raudāt, laikam tā ir sajūta, pie kuras pa 22 gadiem pierod.
Filmās notiek tikai kā filmās. Dzīve ir nežēlīga, es tai palīdzu tādai būt. Svētdien stāvot pie altāra sapratu, ka arī tobrīd man riebjas cilvēki. Tikai ak, cik smieklīgi, no tā jau labais nevairojas. Ja es ticētu, ka no iešanas baznīcā, Bībeles lasīšanas, lūgšanas, etcetera, tas labais vairojas, es varbūt būtu pat gatava pamēģināt vēlreiz.
Šorīt pamodos ar dziesmu galvā, kurai, kā sapratu, ir īstais laiks.

Man sāk šķist, ka strādāts ir gana, jo miegs nāk pārpārēm.