Mani šodien izmeta no izglītības pārvalžu vadītāju semināra izglītības un zinātnes ministrijā.
Mirsti, Korbe, mirsti labprātīgi. Vai arī es palīdzēšu.

Berzēju acis un, neraugoties uz to, ka nomazgāju seju, uz pirkstiem paliek mazi melni pleķīši no tušas. Jūtos un droši vien tā arī izskatos, kā jūtos, tomēr es nenožēloju kinoteātrī pavadīto nakti. Žēl tikai, ka šodien nav svētdiena, man bija kārdinājums līdz pēdējam brīdim piezvanīt uz darbu un pateikt, ka nebūšu, bet, nē, es zinu, ka justos vainīga.
Joprojām nejūtos iekārtojusies un savākusies, mānu sevi, ka viss, kas man pilnai laimei ir nepieciešams, ir matracis un tepiķis, bet varbūt kaut kas vairāk. Vēl joprojām rit februāris, bet es jau dzīvoju it kā aprīlī. Tikai nav to silto vakaru, saule joprojām riet ātri un ir auksts. Un nauda neturas, iekrāt neko neizdodas.

Mani pieņēmumi attiecībā uz noteiktiem Izglītības ministrijas ierēdņiem un viņu patieso seju apstiprinājās, kad uzzināju, ka Koķes padomniece Korbe brīvdienās bombardēja LETU ar vēstulēm, lai paustu savu sašutumu par viņas algas publiskošanu. Droši vien viņa prasīja, lai to ziņu ņem laukā. Es ceru, ka viņai kāds atbildēja, ka mēs pie tā aktīvi strādājam un viss ir procesā, bet kamēr tas tā notiek, mēs neko solīt nevaram, bet gan jau galu galā viss būs labi.
Toties šī ziņa tika ar lielām ovācijām uzņemta visos portālos.
Turklāt priecē tas, ka viņa LETAs epastu nav piemirsusi. Varbūt kādreiz atsūtīs ko vairāk par Koķi slavinošām relīzēm.