Visi tie krāsainie iespaidi, kas laiku pa laikam noved eiforijā vai vismaz ārējā laimē, agri vai vēlu apsīkst un tad saproti, ka esi palikusi viena mājās ar trusi, darbu, aukstumu un sporta biksēm. Un tur nav ne ko smieties, ne raudāt, laikam tā ir sajūta, pie kuras pa 22 gadiem pierod.
Filmās notiek tikai kā filmās. Dzīve ir nežēlīga, es tai palīdzu tādai būt. Svētdien stāvot pie altāra sapratu, ka arī tobrīd man riebjas cilvēki. Tikai ak, cik smieklīgi, no tā jau labais nevairojas. Ja es ticētu, ka no iešanas baznīcā, Bībeles lasīšanas, lūgšanas, etcetera, tas labais vairojas, es varbūt būtu pat gatava pamēģināt vēlreiz.
Šorīt pamodos ar dziesmu galvā, kurai, kā sapratu, ir īstais laiks.
Quand j'étais loup - Post a comment
rebeka (rebeka) wrote on December 16th, 2008 at 12:28 am