Cīnos ar grāmatu "Hitlers un Musolīni. Slepenās sarunas". Vai nu esmu stulba vai akla, bet es daudz kur šai grāmatā patiešām neredzu nekādu loģiku un, izlasot teikumu, kurš sākas ar vārdiem "Ir acīmredzami, ka..." ir pilnīgi skaidrs, ka nekā nedz loģiska, nedz acīmredzama tur nebūs. Varbūt tā grāmata tiešām ir domāta augstākiem prātiem, bet mani patiesi interesē, pa kuru laiku Itālija paspēja vēl pirms Hitlera un Musolīni tikšanās Brennera pārejā kaut ko izdarīt ar zemūdenēm, tojestj, pakarot ar Sabiedrotajiem (starp citu- velns viņ zin kur), ja duče ilgi vilcinājās ar Tērauda pakta saistību pildīšanu, resp., iesaistīšanos karā, palīdzot Vācijai.
Tagad domāju par to, vai lasīt tālāk vai nē. Gribas apelsīnu, apelsīns ir, tikai negribas noķēpāt grāmatas lapas. Vēl grāmatā tak laikam speciāli biju ielikusi lapiņu, uz kuras reiz biju pūtusi "Kenzo Jungle Elephant", smaržu, kura man patīk ļoti, ļoti. Tagad nes visa grāmata un man šķebina ļoti, ļoti.
Vērtīgāka laikam būtu cita grāmata, ko man uzdāvināja uz žetonvakaru, "Latvija 20gs"(laikam tā bija pareizi, ne?). Bet nu ar atsevišķiem izņēmumiem man Latvijas vēsturē daudz kas atbaida. Teiksim, Ulmaņlaikus es esmu "atēdusies" uz neatgriešanos. Tjā, pati nezinu, kas atgrūž, kas pievelk.
Gribas ļoti skrituļslidas. Bet tās laikam kora mājā. Ja nebūtu tāaads slinkums braukt pakaļ. Tagad laikam tāpat vairs netikšu iekšā.
Ārā silts un nesalst. Ja es spētu sakārtot prioritātes, būtu ļoti labi.
Ko lai palasa un vai vispār ir jālasa?

Nokarināju no balkona durvīm izkaltušās rozes no žetonvakara. Tad atcerējos, ka bija baigi jauki (Paldies, Kārli) tādas saņemt. Pārlaidu skatu pār visu lielo izkaltēto rožu trauku. Moš jākarina klāt zīmīte, kad man kura roze dāvināta. Pēcāk būtu tik kruti apskatīties un atcerēties. Citādi aizmirstas.
Kārli, kas man ir jālasa, lai labi noliktu eksāmenu (un nesaki- mācību grāmata, pat ja tā ir pareizā atbilde)?:)