“Le Figaro” – 2006.09.25.

Marī-Loras Germonas saruna ar rakstnieku Umberto Eko

Itāļu rakstnieks un semiologs izdevniecības Grasset aizbildniecībā izdod savu četrdesmit piekto grāmatu – piezīmju, rakstu un runu krājumu, kas tapuši laikā no 2000. gada janvāra līdz 2005. gada beigām – ar nosaukumu Iet negribīgi kā vēzim: karstie kari un masu mediju populisms. Šī nu ir tikšanās ar viserudītāko no polemiķiem.

Le Figaro. – Jūs brīdināt par populisma briesmām, kas, šķiet, ir pārņēmušas visu Eiropu. Kā jūs skaidrotu šo fenomenu?

Umberto Eko. – Neticēsim paviršiem lēmumiem. Šķietamā nacionālisma atgriešanās – īpaši jau Centrālās un Austrumeiropas valstīs – galvenokārt izriet no padomju impērijas likvidācijas procesa. Skatoties mūsdienu uzvirmojuma kontekstā, mēs kaut kā pamazām aizmirstam par vēsturi, kas stiepjas gadsimtu garumā. Kādas kolekcijas par Eiropas vēsturi īpašniekam Žakam Le Gofam  es sacīju, lai viņš uzraksta grāmatu par impēriju sabrukuma izmaksām. Šī sabiedrība it tika plaša, ka neviens to diemžēl vēl nav riskējis darīt, lai gan šāds darbs mūsdienu pasaules izpratnei būtu fundamentāls. Piemēram, Balkāni turpina maksāt smagu nodevu par Romas impērijas galu. Tāpat Tuvie Austrumi turpina izpirkt Osmaņu impērijas sagrūšanu. Vēl būtu vajadzīgi desmitiem gadu, pirms padomju sistēmas krahs tiktu pilnībā aprēķināts. Mūsdienu rietumnieku nacionālisms parāda imperiālisma tektoniku; pēc kraha šoka ir vajadzīgi gadsimti, lai stabilizējas nacionālie “slāņi” un noplok šoka viļņi.        

- Savā pēdējā darbā Iet negribīgi kā vēzim jūs rakstāt, ka šim populismam nav nekādas saistības ar tautām. Kāpēc?   

Gluži vienkārši tāpēc, ka šīs izdaudzinātās tautas nemaz nav! Vai arī runa ir par valodas ļaunprātīgu izmantošanu, aptverot kādu valsti kopumā un šo ideju uztverot tikai vēlēšanu dienā. Nav runa tieši par tautu, bet gan elektorātu, vienkāršu statistikas vienību. Populists nebalstās uz tautu, bet gan uz ideālu un izfantazētu projekciju, kura iegūta, pārliecinot par savu taisnību un kuras galvenā funkcija ir apstiprināt populista darbību. Starp citu, populists sistemātiski izvairās no jebkuras reālas konfrontācijas ar tautu. Berluskoni nekad negāja uz parlamentu, bet drīzāk publicēja savas runas medijos. Interese, kādu franču mediji un intelektuāļi izrāda par “Berluskoni lietu”, vispirms jau demonstrē bažas par to, vai tikai Francijā neizvēršas līdzīga situācija. Bieži dzirdu sakām, ka Nikolā Sarkozī un Segolena Rojāla nākamo prezidenta vēlēšanu laikā asi diskutēs vairāk par savas komunikācijas virtuozitāti nekā par programmu sacensībām. Lai nu berluskonisma piemērs izglīto frančus!

- Jūs neuzticaties informācijas pārmērībai?   

Šī masu mediju hipertrofija sākās, tiklīdz Kenedijs uzvarēja Niksonu, pamatojoties ne jau uz nenoliedzamu politisko pārākumu, bet pateicoties labvēlīgākam ārējam izskatam, kas kontrastēja ar pretinieku, kurš nebija spējīgs pareizi noskūties. Lūk, šī fenomena sākumpunkts. Agrāk, pasaulē bez medijiem, tautai nebija kontakta ar saviem vadītājiem. Cilvēki savu karali redzēja tikai vienu reizi mūžā, proti, nākamajā dienā pēc kronēšanas, kad viņš apmeklēja provinces un ārstēja skrofulozi. Bet tiklīdz pacēlās politiskie jautājumi, viņš kļuva par aktieri. Godīgam politiķim kļūst arvien grūtāk pašam nekļūt par krāpnieku sistēmas ietekmē.

Šobrīd politiķi pirms vēršanās pie parlamenta, kas viņiem ļautu atbalstīt un argumentēt savus piedāvājumus, savus paziņojumus lielākoties rezervē televīzijai. Tas ir populisma sākums. Dodot priekšroku mediju izmantošanai, viņi paši aprobežojas ar vienu saukli. Šie vingrinājumi ir kļuvuši obligāti. Atteikšanās pakļauties šai “metodei” nozīmē atteikties no savas politiskās eksistences. Berluskoni sava mandāta laikā otrā dienā sacīja pilnīgi pretējo tam, ko viņš bija  paziņojis iepriekšējā vakarā. Bet mediju laiks ir tik ātrs, ka tas iedvesmo amnēziju. Tieši tāpēc, lai pretotos šim fenomenam, es izvēlējos visu savu dzīvi palikt universitātē, jo tā ir un paliek priviliģēta vieta, kur jaunie cilvēki kultivē paliekošu atmiņu, gausumu un vēsturiskās hronoloģijas jēgu.

- Vēstures nozīme, kas, pēc jūsu domām, tiek nepareizi lietota otrpus Atlantijas okeānam un  it īpaši jau neokonservatīvo vidū… 

Jā, tas ir fakts, ka mūsdienu Amerika nav sapratusi nedz vēstures nozīmi, nedz pienākumus, kādi ir jāuzņemas līdervalstij. ANO rāda mūsdienu laikmetam daudz atbilstošāku pieeju, dodot priekšroku tiesībām, nevis karam. ASV ideja, saskaroties ar vietējiem konfliktiem, uzspiest amerikāņu impērijas prestižu atbilst XIX gadsimta refrēnam. Mūsdienu Amerika peld senā pagātnē un tas notiek gan līdz ar kliedzošu kultūras trūkumu, gan citiem netikumiem, un tas bija tipiski arī Luī Filipa gadsimta Eiropas lielvarām. Buša administrācijas laikā Savienotās Valstis veica iespaidīgu atpakaļlēcienu tieši ideoloģiskajā ziņā. Ir šausmīgi domāt, ka ir pagājušas tikai dažas desmitgades, kad 40. gados ASV valsts vadītājus izglītoja antropoloģe Rūta Benedikta, kura bija atbildīga par japāņu mentalitātes iztulkošanu, pirms ar Japānu tika sākts karš.  Ieņēmuši  bijušās britu impērijas cienīgu pozu, viņiem pat neuenāca prātā iztaujāt lielos orientālistus, pirms mesties Tuvajos Austrumos .

- Kā jūs precīzāk skaidrotu šo kultūras trūkumu?

Izvērtēsim arī mūsu pašu nelaimes! Savienoto Valstu vēstures zaudēšana un tām raksturīgā patoloģija diemžēl diezgan strauji inficē jauno Eiropas paaudzi. Pavaicāsim kādam jaunam britam, francūzim vai itālim, kas viņu valstī bija vadītājs 50. gados. Atšķirībā no manas paaudzes skolnieka viņam būtu stipri grūti atbildēt! Skola saviem jaunajiem cilvēkiem deva notikumu secības vīziju. Vissatraucošākais ir tas, ka šī slimība sāk pārņemt arī fakultātes. Vai tad Prinstonas universitātes filozofijas departamentā kāds kolēģis savus mācekļus nebrīdināja par to, ka ieeja viņa klasē bija “paredzēta filozofijas vēsturniekiem”? Tas izsaka visu! Pēc amerikāņu domām, viņu kādreizējās nihilistiskās pasaules vīzijas iedomu tēla ietvaros pieminēt izbijušas runas, citas gudrības ir specifiski eiropeisks trūkums. Tas pats sakāms arī par mūsu vēstures gaumi. Tas aiziet pat tik tālu, ka Savienotās Valstis tiek apdraudētas un varētu zaudēt kolektīvo atmiņu. Vēl jāmin enciklopēdijas neveiksme, proti, zināšanu kopums, kam visā sabiedrībā ir dubulta funkcija: saglabāt atmiņas un izsijāt anekdotisko, lai saglabātu tikai vēsturisko. Interneta valdīšana, kas tikai piegādā milzum daudz elementu, kuriem nav nekādas hierarhijas, veicina vēsturiskās perspektīvas zaudēšanu. Taču informācijas vispusība ir tikpat bīstama, cik tās trūkums: Borgs darbā Finess vai atmiņa parādīja, ka no hipermnēzijas var mirt, ka pārāk daudz atmiņu dzīvi padara neciešamu.

- Tai pašā laikā Savienotās Valstis gūst labumu no bagātas un daudzveidīgas intelektuālās dzīves.