Izbalējušais āboliņš

Pirms neilga laika es centos atrast Maiklu Tompsonu. Man bija stāstīts, ka viņš noslēpumaini pazudis no Āriešu Brālības rindām neilgi pēc Bārnsa slepkavības un liecinājis pret Praisu, kurš 1986. gadā tika notiesāts par abām slepkavībām. Tompsons kļuva par augstākā ranga pārbēdzēju bandas vēsturē (“Viņš ir liels, viņš ir stiprs, viņš ir nežēlīgs, viņš ir nogalinājis un tad pēkšņi viņš ir pazudis, vienkārši apmetis kažoku,” neticīgi sacīja kāds Ā. B. simpatizētājs.) Domā, ka Tompsonam piedraudēts ar nāvi neskaitāmas reizes; viņa ģimene pārvietota uz citu vietu un viņš ievietots soda izciešanas iestāžu liecinieku aizsardzības programmā. Viņš anonīmi pārvietots no cietuma uz cietumu un nereti turēts īpaši apsargātā kamerā, kas nošķirta no lielākās daļas ieslodzīto.

Pēc nedēļām ilgiem meklējumiem es piezvanīju uz cietumu, kur, kā biju dzirdējis, ieslodzīts Tompsons. Cietuma vadība apgalvoja, ka tur nav neviena ar tādu vārdu. Dažas minūtes vēlāk man piezvanīja kāda darbiniece, kura zināja, ka mēģinu sameklēt Tompsonu. “Viņi domā, ka jūs gribat viņu nogalināt,” viņa teica. “Pašlaik viņu jau pārvieto uz citurieni.”

Pēc tam, kad biju paskaidrojis amatpersonām, kāpēc gribu runāt ar Tompsonu, man ļāva viņam aizsūtīt vēstuli un, saņēmis viņa piekrišanu, es devos uz maksimāli stingrā režīma cietumu, kur viņš uzturējās ar segvārdu Iemītnieks. Lai iekļūtu cietumā, man bija jāļauj izkratīt mašīna un man tika iedots rūtains krekls mana tumšzilā vietā – tas pēc krāsas bija līdzīgs dažu ieslodzīto uniformām un tāpēc aizliegts. Līdz ar mani cietumā iegāja vairāki bērni kopā ar mātēm; viņām mugurā bija baltas kleitas vai bikses ar kārtīgi izgludinātām vīlēm, it kā viņas dotos uz baznīcu.

Mēs izgājām cauri vairākiem tērauda vārtiem, kuri aiz mums ar skaļu troksni aizkrita ciet, tad nonācām spoži izgaismotā telpā, ko pildīja koka krēsli un galdi. Kamēr citiem apmeklētājiem bija atļauts brīvi sēdēt starp ielodzītajiem, mani aizveda uz telpas tālāko stūri, kur sienā bija trīsreiztrīs pēdas liels ložu necaurlaidīgs logs. Tā priekšā atradās krēsls, un es apsēdos un palūkojos caur nobružāto plastmasas rūti. Bija redzama neliela cementa kamera ar telefonu un krēslu. Telpa bija noslēgta no visām pusēm, izņemot tērauda durvis gala sienā. Mirkli vēlāk durvis ar klikšķi atvērās, un tajās parādījās Tompsons, īsts milzis baltā kombinezonā, aiz muguras saslēgtām rokām. Kad sargs bija noņēmis viņam važas, Tompsons paliecās uz priekšu un es varēju saskatīt viņa seju. To klāja vientuļnieka bārda. Mati viņam sniedzās līdz pleciem un bija vidū pāršķirti, stilā, kas bija modē 70. gados, kad viņu pirmoreiz tiesāja par slepkavību. Kad viņš pienāca tuvāk pie stikla, sirmojošo matu biežņā es ieraudzīju viņa spodri zilās acis. Viņš apsēdās un pacēla klausuli, es pacēlu savējo.

“Kāds bija brauciens?” viņš jautāja.

Viņš runāja maigi un pieklājīgi. Es pajautāju, kāpēc viņš izstājies no Brālības, un viņš teica, ka pieņēmis šo lēmumu pēc debatēm par to, vai nogalināt Stīvena Bārnsa tēvu un citus ģimenes locekļus. “Es ar viņiem strīdējos dienām ilgi,” viņš teica. “Es teicu: “Mēs esam cīnītāji, vai tad ne? Mēs nenogalinām bērnus. Mēs nenogalinām mātes un tēvus.” Bet es zaudēju. Un viņi to nogalināja, kā izpilda nāves sodu, un tad viņi nogalināja Hikiju, nevainīgu sievieti, tikai tāpēc, ka viņa zināja, kur Praiss tika pie šaujamā. Un tad es nolēmu aiziet. Tad es teicu: “Tas ir kļuvis nekontrolējami.”” Viņš paliecās pret logu, stikls no viņa elpas aizmiglojās. “Es joprojām esmu gatavs cīnīties te, paceltu galvu, ja vajag. Tāda ir šejienes kultūra. Bet es biju pret to, ka tiek nogalināti cilvēki ārpusē, jūsu pasaulē.”

Kad pajautāju, kas viņu sākotnēji piesaistījis bandai, viņš ilgi klusēja. “Tas ir labs jautājums,” viņš teica. Protekcija, viņš sāka uzskaitīt iemeslus. Piederības sajūta. Bet tas nav gluži tas. Vismaz viņam, viņš sacīja, pats galvenais bijis varas adrenalīns. “Es biju naivs, jo iztēlojos mūs kā tādus cēlus cīnītājus,” viņš teica. 80. gados viņš esot mēģinājis mainīt bandas raksturu. “Man šķita, ka tad, ja būsim labi organizēti, banda būs mazāk asiņaina. Es domāju, ka izdosies attīrīties no iracionālajām slepkavībām. Taču es biju muļķis, jo zināmā līmenī no tām atbrīvoties vienkārši nav iespējams. Un struktūra vienkārši palīdzēja bandai kļūt nāvējošākai.”

Mūsu sarunas laikā Tompsons citēja vairākus filozofus, to skaitā Nīči, kura “patieso ģēniju,” viņš vēlāk man vēstulē rakstīja, “banda nereti tulko aplam.” Bija grūti savienot šo intelektuālo tēlu ar vīru, kurš teicās reiz palīdzējis vienas dienas laikā nodurt 16 vīrus. Bet kad vaicāju par viņa apmācību, viņš gandrīz uzskatāmi sāka demonstrēt, kā nogalināms cilvēks. “Var durt te, labajā sirds pusē, aortā, vai te, kaklā, vai te, mugurā, kas izraisīs paralīzi,” viņš teica, kustinādams roku šurp turp, it kā kaut ko šķēlēdams. “Es esmu sabijis cietumā jau 30 gadu un zinu, ka droši vien nekad netikšu laukā. Esmu bīstams cilvēks. Man nepatīk vardarbība, bet es to labi pieprotu.”

Viņš teica, ka esot mēģinājis nošķirties no citiem cietumniekiem. “Es neko daudz neuzturos pagalmā,” viņš teica. “Tur nav droši.” Viņš teica, ka, baidoties no atpazīšanas, vienīgie cilvēki, ar kuriem viņš varot nonākt kontaktā, esot sargi. “Te es esmu sliktāks par bērnu slepkavām un pedofiliem. Tā kā esmu atteicies no ĀB, es skaitos zemāks par viszemāko.”

Vairākas reizes banda mēģinājusi tikt viņam klāt; pēc tam, kad viņš ievietots īpaši apsargātajā kamerā, viņš teica, ĀB iesūtījusi “gulētāju” – slepenu simpatizētāju – kurš mēģinājis viņu nodurt. “Jums jāsaprot viens,” Tompsons teica. “Āriešu Brālība necīnās tikai par balto varu. Tā cīnās par varu. Un tā darīs jebko, lai varu dabūtu. Jebko.”

Pie durvīm klauvēja sargs. “Man nu jāiet,” viņš teica.

Piecēlies viņš piespieda plaukstu pie stikla un es pamanīju uz viņa kreisās rokas kaut ko zaļu. Ieskatījos ciešāk – tās bija izbalējušās āboliņa lapiņas aprises. Bruņots ar šādu tetovējumu, man bija teicis Tompsons, cilvēks varot pārņemt varu veselā ASV cietumā.

Heroīna straume

1994. gada rudenī Levenvērtā Kanzasā, maksimāli stingra režīma federālajā cietumā, kas būvēts gandrīz pirms gadsimta, ieradās autobuss, pilns ar cietumniekiem. No tā izkāpa garš muskuļains vīrietis ar melnām ūsām. Viņa rokas klāja tetovējumi, un drīz vien viņš parādījās pagalmā bez krekla, atklājot lielu āboliņa lapu krūšu vidū. Ap viņu momentā salasījās balto ieslodzīto pūlis. Daudzi devās uz cietuma veikalu un maksāja par iespēju ar viņu kopā nofotografēties, pēc tam nēsājot attēlu kā pasi. “Ja parādīji to bildi, efekts bija tāds pats kā tad, ja stāvētu blakus kādai rokzvaigznei,” kāds cietumnieks izteicies.

Vīra vārds bija Maikls Makelhinejs, taču visi viņu sauca par Maku.  Izslavēts ĀB loceklis, viņš bija tikko no Marionas, kur bija sēdējis kopā ar Beriju Milzu, slaveno Baronu. Milzs, kurš vēlāk tiesā liecināja Makelhineja labā, teica: “Man viņš ir kā dēls.”

Makelhinejs, notiesāts metamfetamīna tirgotājs, kurš bija piedalījies sazvērestībā nogalināt liecinieku, bija tik harizmātisks, ka, pēc varas pārstāvju teiktā, kāda zvērinātā reiz viņā pat iemīlējusies. Tomēr privātajās vēstulēs, kuras vēlāk konfiscēja cietuma amatpersonas, Maks atklāti runā par “nezvēru” viņā un lepni apgalvo, ka esot “nikns kuņasbērns”. Kāds FIB aģents Levenvērtā raksturoja viņu kā “psihopātu”, bet kāds tuvs draugs izteicās sekojoši: “Viņš grib, lai visi zina, ka viņš ir Dievs.”

Āriešu Brālības klātbūtnei Levenvērtā – kuru tās tveicīgo, katakombām līdzīgo kameru dēļ pazina ar nosaukumu “siltumnīca” – bija pailga vēsture. Taču Makelhinejs bija nolēmis paplašināt bandas ietekmi.

Kaut arī Brālība uzturēja spēkā savas rasistiskās ideoloģijas paliekas, saskaņā ar atslepenotu FIB ziņojumu, tā aizvien redzamāk tiecās “uzsākt nāves un iebiedēšanas kampaņu pret personālu un citiem ieslodzītajiem... ar mērķi pārņemt varu visā sistēmā.” Brālības plānos, brīdināja FIB, esot nodibināt kontroli pār itin visu – no narkotiku kontrabandas un “panku” – ieslodzīto, kas piespiesti kļūt par prostitūtām – tirdzniecības līdz izspiešanai un algotām slepkavībām. Īsi sakot, tā gribēja kļūt par reketa uzņēmumu. Padomes loceklis Klifords Smits varas pārstāvjiem bija izteicies, ka bandu vairs neinteresē “par katru cenu iznīcināt melnos un žīdus un citas pasaules minoritātes, nodibināt balto varu un visu to pārējo sūdu. Tā ir pirmām un galvenām kārtām krimināla organizācija.”

Izmantojot virkni balto simpatizētāju, kuri gribēja vai nu kļūt par bandas locekļiem vai kuriem bija nepieciešama protekcija, Makelhinejs mērķtiecīgi pārņēma Levenvērtas pagrīdes ekonomiku. Viņa vīri devās no stāva uz stāvu, pieprasot maksāt nodokli par “pruno” – no gandrīz jebkādiem kafetērijā pieejamiem augļiem (āboliem, zemenēm) un pat kečupa pagatavota vīna – pārdošanu. Tajā laikā vīrs, vārdā Kīts Segiens vadīja draudzīgu pokera spēli cietuma B blokā. Kādu vakaru, kad viņš atgriezās savā kamerā, viņu sagaidīja Maks. Viņš lika Segienam apsēsties.

Segiens vilcinājās. “Kas par lietu?” viņš jautāja.

“Ja es gribētu, lai tevi nogalina,” Segiens atceras Maka vārdus, “tu jau būtu pagalam.” Tad viņš piebildis: “Kāds man teica, ka tu negribot, lai es vadu pokera spēli, bet es te atrodos, lai pelnītu naudu. Pokera spēli vadīšu es.” Viņš pajautājis, vai Segienam esot iebildumi.

“Es teicu, ka nav,” liecina Segiens. “Tā bija pēdējā diena, kad vadīju pokeru.”

Drīz vien Makam bija azartspēļu rekets gandrīz katrā blokā, gandrīz katrā stāvā. Gluži tāpat kā ar pruno tirdzniecību, stāsta ieslodzītie, sargi bieži vien izlikušies neko neredzam, iespējams, lai nomierinātu, nevis satracinātu pūli. Daži sargi, šķiet, bija sākuši uzskatīt Āriešu Brālības klātbūtni par nenovēršamu un pat izmantot tās līderus kā varas vidutājus. Bija gadījums, kad kāds Levenvērtas sargs gājis pie Makelhineja pēc atļaujas, iekams izlaist pagalmā kādu ieslodzīto. Kāds ilggadīgs ĀB biedrs salīdzinājis nelikumīgās darbības maksimāli stingra režīma cietumos ar nelegālo alkohola tirdzniecību Prohibīcijas laikā un augsto likmju spēļu galdu reketu Lasvegasā.

Cietumā nav atļauts turēt skaidru naudu, un ieslodzītie parasti nomaksāja savus mazākos parādus Brālībai, piedāvājot par brīvu kontrabandas vai cietuma veikala preces – cigaretes, saldumus, pastmarkas, grāmatas. Pie Levenvērtas augsto likmju galdiem, kur ieslodzītie narkotiku karaļi varēja spēlēt uz tūkstošiem dolāru, dalībniekiem bija atļauts mēnesi spēlēt uz kredīta. Vīrs, kas vadīja spēli, pierakstīja visas uzvaras un zaudējumus. Mēneša beigās, stāsta ieslodzītie, Maka vīri iekasēja zaudējumus; parasti spēlmaņi tos nomaksāja, liekot kādam radiniekam vai draugam nosūtīt neizsekojamu naudas pārvedumu kādai ĀB izraudzītai uzticības personai ārpusē. Ja nauda parādnieka labā netika nosūtīta laikus, kā liecina cietuma dokumenti, vaininieks parasti tika piekauts ar metāla stieni. Makelhinejs vēlāk atzina, ka peļņu viņš novirzījis savam garīgajam tēvam Milzam un citiem ievērojamiem Āriešu Brālības līderiem, ar kuriem viņš bija vienojies par azartspēļu biznesa pārņemšanu.

Makelhinejs, kurš melnās saulesbrillēs, no košļājamās tabakas nodzeltējušiem pirkstiem, valdīja pār pagalmu, tad nolēma pārsviesties uz narkotiku kontrabandu. Pagātnē Brālība bija gatava stāties sakaros ar gandrīz jebkuru, kurš būtu ar mieru ienest preci. Vairāki plānā iesaistīti ieslodzītie man stāstīja, banda piedāvājusi protekciju Čārlzam Mensonam un pat gatavojusi sazvērestību, lai ļautu viņam izbēgt, pretī saņemot Mensona pielūdzēju sieviešu palīdzību, ienesot cietumā marihuānu.

Saskaņā ar varas pārstāvju teikto un tiesu protokoliem, tagad Maks sāka atsijāt no cietumniekiem visievainojamākos – tos, kas bija narkomāni vai parādā bandai, vai vienkārši iebiedēti un kurus tāpēc varēja piespiest kalpot par “mūļiem”. Viens šāds cilvēks bija Volters Moulss, narkomāns, kuram banda iedvesa šausmas. Viņa tēvs, kurš bija uz nāvi slims ar emfizēmu, plānoja apciemot Levenvērtu, lai nosvinētu dēla dzimšanas dienu. Saskaņā ar Moulsa vēlāko liecību, Maks licis viņam kontaktēties ar savu narkotiku piegādātāju ārpusē, lai tas nosūtītu Moulsa tēvam sešus gumijas vai lateksa baloniņus, kuros būtu heroīns. Kodētā valodā runādams pa kādu no cietuma maksas telefoniem, kuriem pievienoti magnetofoni, Moulss pierunāja savu tēvu atvest paciņu.

Kad tēvs pēc vairākām nedēļām ieradās, viņš sargu klātbūtnē sēdēja Moulsam blakus apciemojumu istabā. Paciņa bija viņam apakšveļā. Moulss lika tēvam apmeklēt tualeti, ielikt divus baloniņus mutē, tad atgriezties un iespļaut tos Moulsam kafijas glāzītē. Tēvs teica, ka viņš to nevar izdarīt. Heroīns neesot sadalīts pa sešiem baloniņiem. “Tas ir vienā lielā balonā,” viņš teica.

“Cik lielā?” Moulss jautāja.

“Kā pingponga bumbiņa.”

Beidzot tēvam izdevās iemest balonu dēlam kafijā. Moulss mēģināja to norīt, taču tas viņam ieķērās rīklē.

Tēvu pārņēma panika. “Dēls, vienkārši dod to man atpakaļ,” viņš lūdzās. “Es to aizsūtīšu, no kurienes tas nācis.”

“Nē, tēt, tā es nevaru,” viņš atbildējis. Viņš paskaidrojis, ka heroīns nav domāts viņam pašam. “Tie puiši, kuriem es to sagādāju, grib savu mantu.”

Tēvs nesaprata, kas tie tādi par cilvēkiem.

Moulss redzēja, ka sargs tobrīd novērsies, un teica, ka pienācis laiks atvadīties.

“Un tā ir visa ciemošanās?” jautājis tēvs.

“Ja es to vispār daru, šī ir mana vienīgā iespēja,” Moulss atbildējis. Kamēr viņa tēvs novērsis sarga uzmanību, Moulss izņēmis no biksēm kreklu un iespiedis narkotikas taisnajā zarnā. Pēc tam, kad viņš ticis garām sargiem, viņš teica, viņš atdevis “mantu” vienam no Maka rokaspuišiem.

Nākamajā rītā Moulss pagalmā aiz sporta laukuma tribīnēm gaidījis savu daļu. Piepeši viņš sajutis pret pakausi atsitamies kaut ko cietu un sabrucis zemē. “Es mēģināju piecelties,” Moulss vēlāk liecināja, “bet mani tikai spārdīja un spārdīja.”

Maka vīri teikuši Moulsam, lai nemēģina celties.

“Ko es izdarīju nepareizi?” Moulss jautājis. “Ko es izdarīju nepareizi?”

Vēlāk, kad kāds ĀB simpatizētājs jautājis Makam, kāpēc viņš uzbrucis Moulsam un piesavinājies viņa narkotiku daļu, Maks esot atbildējis: “Lai tas mazais panks iet dirst.”

Tagad Levenvērtā heroīns ieplūda nepārtrauktā straumē. Pēc varas iestāžu informācijas, ieslodzītajiem 1995. gadā bijušas vairāk nekā 1200 pozitīvas analīzes. Kāds cietumnieks aplēsis, ka špricējušies 40% ieslodzīto. “Heroīns visu notrulina,” kāds Levenvērtas ieslodzītais teica. “Amfetamīni, nu, tu visu laiku sities gar sienām un patiesībā sēdi ilgāk nekā vajadzētu, jo naktīs neguli. Bet heroīns, jā... tu vienkārši nejūti sāpes.”

Ierobežotā piedāvājuma un neparasti augstā pieprasījuma dēļ grams heroīna, ko uz ielas varēja nopirkt par 65 dolāriem, Levenvērtā maksāja pat līdz 1000 dolāriem. Kāds bijušais padomes loceklis man pastāstīja, ka banda pelnījusi no pusmiljona līdz miljonam dolāru gadā no viena vienīga cietuma. Kā izteicās kāds FIB aģents: “Parēķiniet paši.”

Impērijai ar katru dienu plešoties plašumā, Maks šķita vairāk un vairāk “izejam ārpus rāmjiem”, kā izteicās kāds bijušais sabiedrotais. Kaut arī pēc bandas likumiem, ĀB līderiem nebija atļauts pašiem lietot heroīnu, bandai tuvu stāvoši cilvēki stāsta, ka Maks mēdzis noslēgties no ārpasaules savā kamerā ar “daiktu” – paštaisītu šļirci, kas sastāvēja no cietuma slimnīcā nozagtas adatas un lodīšu pildspalvas korpusa. Tur, heroīna izraisītā reibumā, viņš esot sēdējis kopā ar ĀB rokaspuišiem un pēc savas saprašanas spriedis tiesu, tai skaitā, pasūtījis slepkavības.

Makelhinejs ar laiku kļuva pārliecināts, ka kāds ziņu pienesējs cenšas uzošņāt pierādījumus pret viņu. Tad kādu dienu Maks esot nosūtījis saviem vīriem ziņu, ka nelieti atradis – tas esot Baba Legērs, uzticams sabiedrotais, kurš izpildījis lielāko daļu ĀB tetovējumu un kurš tikai dažus mēnešus iepriekš lepni pozējis blakus Makam fotogrāfijā. Pēc liecinieku teiktā, kādu dienu vingrotavas krātiņā, kāds no Maka sabiedrotajiem ar iesauku Zigijs, kurš it kā esot kārojis “uztaisīt kaulus”, izvilcis nazi un sācis durt Babam. “Kāpēc tu to dari?” lūdzies Baba. Asinīm plūstot no krūtīm, Baba aizstreipuļojis līdz krātiņa tērauda durvīm un sācis belzt pa tām, lūkodams pievērst sargu uzmanību. Sargiem redzot, Zigijs iedūris Babam vēl reizes piecas. Baba miris dažas minūtes vēlāk.

Liecinieki apgalvo, ka tad viņi redzējuši kādu no Maka vīriem novietojam citu ieroci, uzasinātu zobu suku netālu no Babas, lai izskatītos, ka viņš uzbrucis pirmais. Pēc tam Makelhinejs īstenojis ilggadīgu Āriešu Brālības nostādni, ka visiem lieciniekiem jāmelo. “Es tev dodu izvēli,” kāds sabiedrotais citē Makelhineja teikto. “Tu par šito vari melot vai melot.” Zīmītē Zigijam Makelhinejs dod viņam norādījumus, kā rīkoties: “Tavai aizstāvībai jābalstās uz pašaizsardzību. Turies, vecais. Kolīdz tiec pie advokāta, bez garām runām, nosūti viņu pie manis... Saprati? Uzsver, ka ir absolūti nepieciešams, lai viņš tiekas ar mani, iekams tu viņam uzticies.”

Zigijam tika piespriesti 27 gadi un vēlāk viņam uz kājas parādījās uztetovēts āboliņš, taču varas iestādēm neizdevās pierādīt, ka Makelhinejs pasūtījis slepkavību (kaut arī vēlāk izdevās viņu notiesāt par narkotiku kontrabandu). Lietu izmeklējot atklājās, ka Baba tomēr nebija bijis ziņu pienesējs.

Prokurora Džesnera vienīgā bulta

“Tas nav manā darba aprakstā,” teica Gregorijs Džesners. ASV prokurora palīgs stāvēja pie Losandželosas Federālās tiesu ēkas saimniecības ieejas un krāva uz vecas koka platformas kastes ar viņa lietas pret Āriešu Brālību stenogrammām. Pavisam to bija 13, un, viņam strādājot, uz viņa stīvinātā baltā krekla parādījās neliels sviedru plankumiņš. Kā jau matemātiķa dēls, viņš izskatījās diezgan intelektuāls. “Es patiesībā neesmu nekāds buldogs,” viņš teica.  Viņš nekad nav izlasījis nevienu Džona Grišema romānu, tiesas sēžu starplaikos viņš mēdz lasīt Servantesu un Deividu Fosteru Velesu.

Pēc tam kad viņš bija uzvedis kastes augšā, pa laikam uzgrūžoties sienām un durvīm, viņš tās izvietoja uz gara koka konferenču galda un atvilka elpu. Tad viņš teica: “Te ir tikai par vienu no apsūdzībā minētajām slepkavībām. Nieki vien.”

Džesners sāka izmeklēt bandas darbību 1992. gadā. Lompokā Kalifornijā savā federālā cietuma kamerā tika atrasts nožņaugts notiesāts slepkava, un Džesneram tika uzdota lietas izmeklēšana. Tiesībsargājošajos orgānos šādus noziegumus noraksta kā CUN – “cilvēku upuru nav” – jo upuri tiek uzskatīti par tikpat nesimpātiskiem kā slepkavas. Neatlaidīgi pūlēdamies izlauzties cauri melu biezoknim, Džesners atrada vairākus lieciniekus, kuri apgalvoja, ka ĀB nogalinājusi kādu no bandas locekļiem, kura pārkāpumu vidū bijusi arī iemīlēšanās kādā homoseksuālā ieslodzītajā. Kaut gan Brālībai ir senas “panku” (piespiedu prostitūcijas) tirdzniecības tradīcijas un daži no locekļiem saņēmuši seksuālus pakalpojumus apmaiņā pret protekciju, atklātu homoseksuālismu banda uzskatīja par vājuma izpausmi, par ĀB kodeksa pārkāpumu. “Bandas loceklis pieļāva kļūdu, skūpstoties uz kāpnēm,” teica Džesners.

Džesneram izdevās pierādīt, ka ĀB savervētais iegājis bandas locekļa kamerā, apsējis viņam ap kaklu palagu un nožņaudzis, kamēr palīgs turējis upura kājas. Taču Džesners saprata, ka izdarījis gaužām maz, lai apturētu bandas darbību; gluži tāpat kā ar citiem atsevišķiem kriminālvajāšanas gadījumiem, viņš pat to varētu būt stiprinājis. Savervētais vēlāk esot piespraudis pie kameras sienas upura fotogrāfiju un sarīkojis pruno dzīres slepkavības gadadienā.

Kad Džesners bija vairāk iedziļinājies šai vardarbīgajā subkultūrā, viņš konstatēja, ka par ĀB pastrādātajiem noziegumiem nav nekādas statistikas, tāpēc ka tikai par dažiem no tiem celta apsūdzība – un tāpēc, ka tik daudzi sabiedrotie no citām bandām, to skaitā “Nejaukie baltie zēni” un “Meksikāņu mafija” pildīja tās pavēles. Vispārīgāka statistika par ieslodzīto vardarbību deva ieskatu parādībā, ko kāds sociologs aprakstījis kā “alkatīgu un slepkavīgu grupējumu savairošanos” Amerikas cietumos. Saskaņā ar jaunākajiem Tieslietu departamenta datiem, 2000. gadā cietumos nogalināts 51 ieslodzītais. Vēl jo vairāk, ir ziņas par vairāk nekā 34 tūkstošiem ieslodzīto uzbrukumiem citiem ieslodzītajiem un gandrīz 18 tūkstošiem – personālam. Izvarošana ir parasta parādība; kādā pētījumā par cietumiem četros štatos lēsts, ka vismaz viens no katriem pieciem ieslodzītajiem cietis no seksuālas vardarbības.

Ar laiku Džesners sāka iedziļināties simtiem vardarbīgu noziegumu, kas saistīti ar Āriešu Brālību. Strādādams kopā ar Alkohola, tabakas un šaujamieroču biroja darbinieku,  vārdā Maiks Halualani – pa pusei japāni, pa pusei havajieti, kurš ir tikpat tiešs, cik Džesners izsmalcināts – Džesners lūkoja izveidot stratēģiju, lai likvidētu bandas ciešo tvērienu. Taču, jo vairāk viņš izmeklēja, jo vairāk šķita, ka banda nicina jebkuru ierastu priekšstatu par kriminālvajāšanu. Džesners sacīja, ka viņš sev visu laiku uzdevis jautājumu: “Kā apturēt cilvēkus, kas tikt notiesātiem par slepkavību uzskata par goda zīmi? Kā apturēt cilvēkus, kurus jau apturējis likums un kuri atrodas mūža ieslodzījumā?”

90. gados varas iestādes, cerībā radīt vismaz kādu iebiedēšanas līdzekli un aizsargāt citus ieslodzītos, bija pārvietojuši gandīz visus Āriešu Brālības līderus, to skaitā Baronu, uz tolaik jauna paveida cietumiem, kurus sauca par “supermaksiem”. Tur cietumnieki tika turēti vieninieku kamerās, saslēgti važās gandrīz visu dienu un, kā izteicās kāds no bandas locekļiem, “neredzēdami ne svaigu zemi, ne augu valsti, ne nefiltrētu saules gaismu”; vingroja viņi vienatnē telpās, maltītes viņiem pasniedza pa spraugu durvīs un viņiem tikpat kā nebija kontakta ar cilvēkiem.

Silversteinam, kurš jau bija notiesāts uz vairākiem mūža ieslodzījumiem, kad viņš 1983. gadā nogalināja sargu Klatsu, Cietumu birojs bija izveidojis atsevišķu bloku Levenvērtā, kur viņš tika turēts Hanibala Lektera stila būrī. Kaut gan Silversteins turpināja skicēt, gadiem ilgi viņam netika atļauts lietot ķemmi vai matu suku un, kad žurnālists Pīts Ērlijs viņu apmeklēja 80. gadu sākumā, viņam bija gari sapinkājušies mati un bārda. “Viņi grib, lai es sajūku prātā,” viņš teica Ērlijam. “Viņi grib rādīt uz mani ar pirkstiem un teikt: “Re, re, mēs taču teicām, ka viņš ir vājprātīgs.” Es te neienācu kā slepkava, taču te iemācās naidu. Vājprātu kultivē sargi. Viņi baro nezvēru, kas snauž jebkurā no mums. [..] Klatsa slepkavība man izsauc smaidu ikreiz, kad viņi man aizliedz telefona zvanu vai apciemojumu vai nedzēš nost gaismu. Man kļūst aizvien grūtāk un grūtāk nožēlot grēkus un lūgt piedošanu, jo dziļi iekšā jūtu, kā aug naids un dusmas.”

Džesners man sacīja: “Bandas folklorā Silversteins kļuvis par Kristus figūru.”

Pat šais apstākļos, kurus dažas cilvēktiesību grupas uzskatīja par cilvēka tiesību pārkāpumu, Āriešu Brālība turpināja zelt. Tās locekļi izveidoja sarežģītus sazināšanās veidus. Viņi meta zīmītes caurulēs, kas bija pievienotas blakus kamerām; viņi izsita ziņojumus Morzes alfabētā uz kameru restēm; viņi piespieda apkopējus nodot pūķus, viņi čukstēja ventilācijas lūkās “kārnijā” – kodētā atskaņu valodā. Bez tam līderi bija iekopuši veselu galmu uzticamu sieviešu ārpusē, kuras bija viņos iemīlējušās apciemojumu laikā un sarakstoties un kuras varēja izmantot par kurjeriem. Viena no šīm sievietēm, kura līdzdarbojās bandas nelegālajā darbībā, vēlāk apgalvoja, ka viņa ciešot no Stokholmas sindroma.

Ar cietuma vadības palīdzību Džesners sāka pārtvert slepenos ziņojumus. Daža no vēstulēm šķita tukša, it kā rakstītājs būtu ticis pārtraukts. Kad pētnieki pārlaida papīram karstu gludekli un novietoja to zem ultravioletās gaismas, parādījās burti, kas slēpa “slepenu ziņojumu”, kā iekšējā ziņojumā raksta FIB. Kriptogrāfi izanalizēja vienas šādas zīmītes “tinti” un konstatēja, ka tā rakstīta ar urīnu. Pati ziņa bija mulsinoša, tā bija kodēta. “Viņiem ir zināmi vārdi, kas nozīmē zināmas lietas,” teica kāds bijušais loceklis. “Ja viņi saka, ka “kāds būvēs laukos māju,” svarīgais vārds ir “laukos”, jo “lauki” nozīmē slepkavību.”

Džesners un viņa komanda stundām ilgi dalīja teikumus sastāvdaļās un tos atkal lika kopā. Viņš sāka saskatīt zināmas likumsakarības – “puisītis” nozīmēja “jā”, bet “meitenīte” – “nē”.  Kādu dienu cietuma vadība pārtvēra zīmīti, ko T. D. Bingems, ĀB komisārs, sūtīja Baronam. Tajā bija teikts: “Nu beidzot esmu vectēvs, beidzot mana zēna sieva dzemdēja veselīgu astoņas mārciņas septiņas unces smagu puisīti.” Džesners baidījās, ka atsauce uz puisīša svaru ir kodēts apzīmējums 187, Kalifornijas likumam, kas attiecināts uz slepkavību; fakts, ka bērns bija puisītis, liecināja, ka slepkavība sankcionēta. Tad analizētāji konstatēja, ka vairākem burtiem ir tādas kā cilpiņas vai astītes.

Pēc rūpīgas burtu izpētes varas pārstāvji nosprieda, ka zīmīte rakstīta pēc 17. gadsimta filozofa sera Frānsisa Bēkona metodes. Metodes būtība ir lietot divus atšķirīgus alafabētus, kurus nošķir tas, kā veidoti burti. Vienkāršs c ietilpst alfabētā A, kurpretim izrotāts c pārstāv alfabētu B. Pētnieki vēlreiz izskatīja zīmīti, iedalīdami katru burtu attiecīgajā alfabētā, līdz ieguva burtu kopu, kas šķita improvizācija par Āriešu Brālības iniciāļiem:

Bbbaaaaabbabaaabababbabaaababaaabaaabbbababbabbaaabbaabbabbbaabb...

Taču no tā saturs nekļuvas skaidrāks. Tikai tad, kad pētnieki sadalīja burtu virkni grupās pa 5, viņi saprata, ka katrai no tām atbilst konkrēts burts, piemēram, “ababb” bija “A”, “abbab” – “B” utt. Beidzot viņiem bija izdevies atrast šifra atslēgu, un viņi vēlreiz caurskatīja vēstuli. Tajā bija teikts: “Apstiprinu Krisa vēsti vērsties pret DC.”

Varas pārstāvji zināja, ka DC nozīmē “D.C. Blacks”, cietuma banda, kurai Āriešu Brālība nesen bija pieteikusi karu. Kamēr izdevās atšifrēt vēstuli, Lūisburgas Pensilvānijā cietumā savās kamerās jau bija atrasti nogalināti divi melnie ieslodzītie – viens bija saņēmis 34, otrs – 35 dūrienus.

Brālība sāka izstrādāt slepkavību plānus, ko bija iespējams veiksmīgi īstenot pat maksimāli stingra režīma cietumos. Viņi sāka draudzēties ar saviem ienaidniekiem, lai kādudien “ieaijātu tos miegā”. Pelikānlīcī, kur draugi varēja iesniegt lūgumus par nometināšanu vienā kamerā, viņi tiecās būt kopā tieši ar tiem vīriem, kurus plānoja nogalināt.

“Visa pamatā bija viltība,” atzina kāds ĀB biedrs, kurš nožņaudza savu kameras biedru. Laikā no 1996. līdz 1998. gadam ĀB biedri noslepkavoja trīs ieslodzītos un tika turēti aizdomās vēl vismaz trīs slepkavībās.

Daudzos gadījumos soda izciešanas sistēmas amatpersonas šķita bezspēcīgas bandu apturēt. Folsoma cietumā, pēc tam, kad ĀB barveži tika nošķirti no pārējiem cietumniekiem, bandas līdzskrējēji protestēja, nogalinot jebkuru tuvumā pagadījušos izvarotāju vai pedofilu, līdz beidzot barveži tika atlaisti. Dažas cietumu amatpersonas pat atviegloja Brālības darbību. Piemēram, Kolorādo supermaksa cietumā kāds sargs kļuva par Brālības mācekli; Pelikānlīcī izrādījas, ka divi sargi atbalstījuši bandas locekļu izrēķināšanos ar pedofiliem un seksuālo noziegumu izdarītājiem. Kāds vietējais prokurors brīdināja, ka Pelikānlīča amatpersonas nespēj apturēt “terora varu.”

Džesners stāsta, ka ap 90. gadu vidu bandas attīstība bija sasniegusi tādu stāvokli, kur atsevišķas tās darbības nozares tika nodotas konkrētu locekļu ziņā, piemēram, bija “drošības departaments” un “narkotiku departaments”. Kaut gan peļņas ziņā Āriešu Brālība nevarēja gluži sacensties ar itāļu mafiju vai atsevišķiem narkokaraļiem, vardarbības ziņā tā bija konkurētspējīga. Bandas rīcībā bija daži no vislabāk trenētajiem un nežēlīgākajiem algotajiem slepkavām visā valstī. Un cietumu sistēmā Barona akcijas bija tā cēlušās, ka viņš pat aizēnoja ieslodzīto itāļu mafijas galvu Džonu Goti. Saskaņā ar varas iestāžu informāciju, 1996. gada jūlijā, pēc tam, kad Marionas cietumā kāds melnais ieslodzītais uzbruka Goti, līdz asinīm sadauzot viņam seju, mafijas līderis, kurš šķita nesagatavots vardarbībai cietumā, lūdza Barona palīdzību, lai uzbrucēju nogalinātu. Brālībai nebija nekas pretī – ar zīmju valodas palīdzību Barons esot minējis slepkavības cenu kādam sabiedrotajam – taču Goti nomira, iekams iecere tika īstenota.

Ap to laiku Džesners sāka saprast, ka vienīgais veids, kā likvidēt bandas ietekmi, ir rīkoties tāpat kā ar itāļu mafiju – izmantot īpašos likumus, kas ļauj valdībai vērsties pret visu noziedzīgās organizācijas hierarhiju, nevis tikai pret vienu vai diviem tās locekļiem. Mērķis, Halualani vārdiem izsakoties, bija “nogriezt galvu, ne tikai ķermeni”.

Džesners pārdroši nolēma pieprasīt nāvessodu gandrīz visiem bandas augstākajiem vadītājiem. “Tā ir vienīgā bulta, kas mums palikusi stopā,” viņš man sacīja. “Manuprāt, pat daudzi no tiem, kuri ir pret nāvessodu, atzīs, ka šajā konkrētajā gadījumā, kur cilvēki atkārtoti slepkavo, atrazdamies aiz restēm, mums diez ko nav citas izejas.”

Brālībai kļūstot aizvien spēcīgākai, tai radās ambīcijas, kas sniedzās ārpus cietuma sienām. Kaut arī daudzi no līderiem atradās mūža ieslodzījumā bez izredzēm uz pirmstermiņa atbrīvošanu, daži locekļi tomēr tika atbrīvoti pirms termiņa. “Lielākā daļa ĀB biedru kaut kad nākotnē tiks atbrīvoti pirms termiņa vai būs izcietuši sodu un, ņemot vērā viņu uz mūžu dotos solījumus, būtu naivi domāt, ka viņi ar saviem “brāļiem” neuzturēs kontaktus, teikts kādā atslepenotā FIB ziņojumā. “Nonākušam brīvībā, katram jāparūpējas par tiem, kas palikuši ieslodzījumā. Sods par šī pienākuma nepildīšanu ir nāvessods, ĀB biedram atgriežoties cietumā.” Ņemot vērā bandas spējas darboties aiz restēm, FIB ziņojums brīdina, ka “bandas locekļi var daudz izdarīt arī bez tiešas pārraudzības no augšas.” Arī pats Silversteins izteicies: “Kādu dienu vairums no mums beidzot tiek laukā no šīs elles un pat gluži saprātīgs suns, pēc tam, kad viņš gadu no gada spārdīts, uzbrūk, kad viņa krātiņa durvis beidzot pavērušās.”

1995. gada 24. martā krātiņa durvis beidzot pavērās Robertam Skalijam, ĀB loceklim un bruņotam laupītājam, kurš pēdējos 13 gadus – ja neņem vērā dažus mēnešus – bija pavadījis aiz restēm, daudzus no tiem Caurumā. Āriešu brālim viņš bija sīks – tikai 5 pēdas 4 collas un 145 mārciņas. Taču 36 gadus vecais Skalijs visu cietuma laiku bijis apsēsts ar vingrošanu. Savā kamerā viņš nebeidzami atkārtoja vingrojumu, kurā no stāvus pozīcijas jānometas uz grīdas un jāveic vēdera prese, tad strauji jāpielec kājās utt.

Brenda Mora, 38 gadus veca vientuļā māte, kas ilgāku laiku bija sarakstījusies ar Pelikānlīča ieslodzītajiem un pakāpeniski bija kļuvusi par vienu no bandas atbalstītājām, sagaidīja Skaliju pie cietuma vārtiem savā pikapā. Kabatā Skalijam bija 200 dolāru. Iepriekš Skalijs bija sūtījis Morai daudzas romantiskas vēstules. Vienā no tām, kas bija rakstīta uz rozā papīra, viņš pauda: “Kad mēs savienojamies, manifestējas visa ārējā subversija.” Citā vēstulē viņš rakstīja: “Es vienmēr būšu ar Tevi, jo Tu tagad esi daļa no manis. Mūsu saplūsme ir pilnīga.”

No cietuma pārītis devās uz okeāna krastu, kur Skalijs pastaigājās un lasīja gliemežvākus. Taču jau nākamajā dienā viņš nez kur uzgāja bisi ar apzāģētu stobru un viņi ar Moru pa 101. lielceļu devās uz Santarosu. Sešas dienas pēc Skalija atbrīvošanas viņi nakts vidū piestāja  pie kāda krodziņa. Aiz viņiem apstājās policijas mašīna. Kad pie pikapa ar bateriju rokā pienāca kāds 58 gadus vecs šerifa palīgs, no mašīnas ar bisi rokā izlēca Skalijs. Šerifa palīgs pacēla rokas, bet Skalijs iešāva viņam starp acīm.

Āriešu Brālība tagad ārpus cietuma sienām nogalināja tikpat nevilcinoties kā cietumā. Līdzīgā kārtā banda uz ārpusi paplašināja arī savu reketu. Savās 1999. gada vēstulēs kādam nesen pirms termiņa atbrīvotam bandas loceklim Barons rakstīja: “Mums ļoti nepieciešams piedot gāzi.” Pirms termiņa atbrīvotos locekļus banda iesaistīja narkotiku un ieroču kontrabandā, bruņotās laupīšanās un algotās slepkavībās. Daži Pelikānlīča iemītnieki tika pieķerti sastādām aplaupāmo uzņēmumu sarakstu.

Tajā pašā gadā, kāds Brālības loceklis Pāmspringsā devās pie narkodīlera, kurš pietiekami nedalījās savā peļņā ar bandu. Liecinieki vēlāk policijai stāstīja, ka ĀB loceklis izvilcis 38. kalibra revolveri un iešāvis vīrietim krūtīs un galvā piecas lodes, bet pārējiem cilvēkiem, kas atradušies telpā, paziņojis, ka tas ir “par brāļiem” ziemeļos Pelikānlīcī un brīdinājis, ka katru dienu no cietuma iznāk pa brālim.

Gadu vēlāk kādā vēstulē, kas bija maskēta kā sarakste ar advokātu, banda apsprieda plānus “nopirkt noliktavu ar lielu zemes gabalu.” Vēstules autors, kāds brālis, kurš gaidīja drīzu atbrīvošanu, piemetināja: “Es tur ierīkošu labu juridiskās literatūras bibliotēku, iegādāšos datoru, kopētāju, biljarda galdu, lielekrāna televizoru. Tur būs arī garāža mašīnām un motocikliem ar instrumentiem, kā arī rokasbumbas laukums, korti utt. Tas būs Brālības rančo. Tā būs mūsu bāze.”

Ap to pašu laiku kāds ĀB loceklis varas pārstāvjiem atzinās, ka Kolorādo supermaksa cietumā banda viņam lūgusi tehnisku palīdzību bumbu izgatavošanā. Viņš tika informēts, ka banda plānojot teroristu uzbrukumus visā ASV teritorijā. “Tas jau vairs nav racionāli,” viņš varas pārstāvjiem sacījis, atsakot savu palīdzību. “Viņi runā par vieglajās un kravas automašīnās ievietotām bumbām un bumbām pa pastu.”

Tieši tad, kad Brālība gatavojās jaunam vardarbības vilnim, Džesners uzsūtīja tai ASV maršalus. Gandrīz 40 gadus pēc savas dzimšanas banda bija aplenkta.

Tiesa, kurā notika viena no pirmajām prāvām pret ĀB, atradās zaļa meža vidū Bentonā Ilinojā apmēram 30 jūdzes no Marionas cietuma. Tā bija uzcelta apaļa izcirtuma malā netālu no noplukušu veikaliņu rindas. Daži no tiem jau bija slēgti, citiem logos bija izpārdošanas paziņojumi, kas liecināja, ka arī tie drīz piepulcēsies pirmajiem.

Pērnā gada septembrī uzsāktās prāvas centrā bija Deivids Sahakjans, Makelhineja visbīstamākais līdzgaitnieks, tas kurš reiz esot licis nogalināt ieslodzīto, kurš viņam uzgrūdies basketbola spēles laikā. Taču apsūdzība viņam bija izvirzīta par pavēli diviem sabiedrotajiem nogalināt 37 gadus veco bankas aplaupītāju Teriju Vokeru 1999. gada rasu kara laikā Marionā. Sahakjanam, tāpat kā viņa abiem līdzdalībniekiem, draudēja nāvessods. Prāva bija priekšvēstnesis tam, kas nākamgad gaidāms Losandželosā, kur Džesners izvirzījis apsūdzību 40 cilvēkiem, to skaitā Makelhinejam un Baronam.

Kaut gan Bentonas prāvā bija iesaistīts tikai viens ĀB loceklis un divi sabiedrotie, ASV maršali nocietināja visu ēku. Pirmo reizi tiesas nama vēsturē tam apkārt bija izvietotas cementa barikādes. Lai iekļūtu iekšā, man nācās iziet cauri diviem metāla detektoriem.

Kāds ducis maršalu, kas bija tērpušies melnos uzvalkos un melnās kurpēs, tiesas zālē ieveda apsūdzētos, kuru rokas un kājas bija saslēgtas važās. Sahakjans bija ģērbies pelēkās biksēs un pelēkā īspiedurkņu kreklā. Viss viņā bija milzīgs: plaukstas, vēders, slīpā piere. Kaut gan vecās fotogrāfijās viņam bija mežonīga bārda, kuras dēļ viņš, iespējams, guvis iesauku Nezvērs – tagad viņam bija tikai kazbārdiņa, kas viņa sejai lika izskatīties vēl milzīgākai.

Galerijā bija viņa sieva, un apsēzdamies viņš tai pamirkšķināja ar aci. Viņa man pastāstīja, ka abi esot iepazinušies pirms 25 gadiem un ka 23 no šiem gadiem viņš pavadījis aiz restēm. Sīka auguma blondīne zilos minisvārciņos, kas atsedza glītas kājas, izplatīja ap sevi spēcīgu smaržu mākoni. Viņa sēdēja tieši vīram aiz muguras un visu tiesas sēdes laiku rakstīja piezīmes. Kādā brīdī viņa man sacīja: “Viņi atkal un atkal atkārto, ka viņš ir Āriešu Brālības boss un ka viņš visus izkomandējis. Bet es tam neticu. Viņš pat mani nevar izkomandēt.”

Kad liecību sniedza patologanatoms, apsūdzība uz liela ekrāna projicēja Vokera līķa attēlu. Tas bija nostiepts uz metāla glada. Viņa krūtis bija notrieptas asinīm, acis bija vaļā, bet mute šķita palikusi pusvārdā. Patologs aprakstīja katru dūriena brūci. Tad viņš norādīja uz ievainojumu sirdī – tas viņu nogalināja, viņš teica.

Neviens no apsūdzētajiem nepacēla acis uz ekrānu un, ja neņem vērā maršalus un Sahakjana sievu, galerija bija tukša. Nebija ieradies neviens no upura ģimenes locekļiem. Džesners man bija stāstījis, ka vairums no šiem upuriem jau ir izstumti no sabiedrības un, kad viņus nogalina, maz ir to, kam tas rūp. “Es izjūtu zināmu pienākumu aizstāvēt tos, kurus neaizstāv neviens,” viņš teica.

Pēc tiesas sēdes pārtraukuma apsūdzētais, kurš, saskaņā ar apsūdzību, uzbrukuma laikā bija turējis upuri, atteicās atstāt uzgaidāmo telpu. Tiesnesis pavēlēja maršaliem atvest viņu ar varu. Sahakjans pielēca kājās un teica, ka tas neesot nepieciešams. “Ja es ar viņu parunāšu,” viņš autoritatīvi paziņoja, “viņš iznāks.” Visbeidozt kāds no maršaliem atveda apsūdzēto uz zāli. Apsūdzētais vilkās apzināti lēni un nenolaida acis no prokurora. “Uz ko, ellē, tu tā blenz!” tas uzsauca.

Drīz vien viņu ielenca seši maršali. Sēzdamies viņš iegrūda savu krēslu kādam aģentam cirkšņos. Beidzot tika atjaunota kārtība un, kad kāds ieslodzītais, kurš bija palīdzējis nodurt vairākus melnos cietumniekus, ieņēma savu vietu kā valdības liecinieks, Sahakjans sāka berzēt krēsla balstu. Katrreiz, kad liecinieks sacīja kaut ko, kas nenāca Sahakjanam par labu, viņš satvēra balstu ciešāk. Viņa pirkstu kauliņi kļuva balti. Beidzot viņš paskatījās uz mani un teica: “Neticiet nevienam viņa vārdam. Viņš ir tikai sūdubedres žurka.”

“Nelieto tādus vārdus, dārgais,” sacīja viņa sieva.

“Metaforās runājot,” viņš teica.

Vairāki ieslodzītie, kuri varas pārstāvjiem bija izteikušies, ka ir gatavi liecināt, bija piebilduši, ka baidās to darīt. Viens sacīja, ka, kopš viņš nostājies pret ĀB, draudēts viņa ģimenei. Cits, kurš bija sniedzis liecību, negāja laukā no kameras un neizlaida no rokām rožukroni. “Ja es skaitīšu lūgšanas,” viņš paskaidroja, “varbūt man neuztaisīs 75 caurumus.”

Džesners sēdēja pie sava rakstāmgalda Losandželosā un plānoja savu apsūdzību. Gaidot spriedumu Bentona prāvā, viņam vajadzēja sagatavoties nevis vienai, bet, iespējams, pat piecām sešām prāvām, jo ne visus 40 apsūdzētos varēja droši ielaist vienā tiesas ēkā. Drošība jau tā sagādāja rūpes, lielākā daļa ieslodzīto, to skaitā Barons un Makelhinejs, tika turēti vieninieku kamerās Vestvalijas izolatorā netālu no Losandželosas. Dažiem no apsūdzētajiem tika konfiscētas narkotikas un žiletes.

Baidīdamies, ka banda varētu sākt apdraudēt savējos, Džesners dažus ĀB biedrus bija izvietojis pa citiem cietumiem. Kādā vēstulē citam bandas loceklim Barons bija konstatējis: “Izskatās, ka mums vajadzēs rūpīgi izvērtēt katra brāļa raksturu un uzticamību, jo šobrīd mūs pārņēmusi nopietna puve, kas potenciāli ir vēzis!” Viņš piebilda, ka “noslaucīt šādus brāļus no zemes virsas ir viena no prioritātēm.”

Džesners sacīja, ka zina par bandas mēģinājumiem turpināt darbību, taču viņš optimistiski vērtēja gaidāmās prāvas. “Nevaru apgalvot, ka Brālības vietā nestāsies cita banda vai ka vecos līderus nenomainīs jauni,” viņš teica. “Bet es zinu, ka tad, ja mums sekmēsies, mēs būsim likuši saprast, ka Āriešu Brālība vairs nevar nesodīti slepkavot.”

Džesners piecēlās, lai dotos uz tiesas zāli. Viņam mugurā bija tumšpelēks uzvalks, kas šķita par lielu viņa kalsnajam augumam. Pajautāju, vai viņš nav “iemests cepurē” – tas ir, ievests nogalināmo sarakstos. Viņš nobālēja. “Nezinu,” viņš atbildēja. “Tā cepure ir diezgan liela.”

ASV prokurors ir noteicis viņam papildus apsardzi, stāvvietā tiek apsargāta arī mašīna. Kāds no kolēģiem esot atteicies strādāt pie šīs lietas, jo iebildusi viņa sieva. “Es raizējos,” Džesners atzinās. “Skaidrs, ka raizējos.”

Viņš apklusa un paskatījās uz mani. Viņš nejustos lāgā, ja tagad visu pārtrauktu, viņš teica. “Es nedomāju, ka tāpēc, ka esi aplaupījis veikalu, tevi jāsoda ar nāvi. Es neuzskatu, ka mūsu cietumu iemītnieki jādala plēsoņās un upuros.” Dodamies tiesas zālē, viņš piebilda: “Es neuzskatu, ka to šīs sistēmas veidotāji saprata ar vārdu “taisnība.”” 

Raksta pirmpublicējums žurnāla “New Yorker” 2004. gada 16. un 23. februāra numurā