Deivida Grena stāsts par bandu, kas 40 gadus valdīja Amerikas cietumos

Kā Āriešu Brālība kļuva par visslepkavīgāko cietumu bandu Amerikas vēsturē

Foto no žurnāla “New Yorker”

Maikls Makelhinejs (2. rindā no labās) un citi “ārieši”, kas 90. gadu vidū terorizēja Levenvērtas maksimāli stingrā režīma cietumu.

Kādā saltā, mitrā 2002. gada decembra rītā pēc nedēļām ilgas slepenas plānošanas Savienoto Valstu maršali (“US Marshals” – federālie policisti, federālās tiesas administratīvie darbinieki) sāka vienu no visneparastākajām operācijām savas organizācijas pastāvēšanas 250 gadu vēsturē. Kad pacēlās migla, atklājot nelielu zemes strēli Kalifornijas ziemeļrietumu pašā stūrī – mazapdzīvotu apvidu, ko galvenokārt pazīst tur augošo milzīgo sarkankoku dēļ – apmēram ducis aģentu, kas bija ģērbušies melnos kombinezonos un bruņuvestēs, bruņoti šaujamajiem un rācijām, sakāpa vairākās mašīnās. Tās lielā ātrumā pabrauca garām pilsētiņai, kurā ir tikai pasta nodaļa un neliels veikaliņš, un devās dziļi iekšā mežā, līdz sasniedza kolosālu izmēru nožogotu teritoriju, veselu ēku labirintu, ko no ārpasaules norobežo savītas dzeloņstieples un nāvējošs elektriskais žogs. Atvērās kādi vārti un, no sargtorņiem nolūkojoties šautenēm bruņotiem sargiem, konvojs ieripoja teritorijā. Aģenti izlēca no mašīnām.

Izgājuši cauri garam gaitenim ar daudzām novērošanas kamerām, maršali sasniedza savu mērķi – nocietinātu kameru bloku Kalifornijas slavenākā cietuma Pelikānlīča centrā. Varēja dzirdēt, kā savās desmit reiz divpadsmit metru kamerās bez logiem rosās ieslodzītie. Pelikānlīcī bija pāri par trim tūkstošiem ieslodzīto – vīru, kuri skaitījās pārāk bīstami, lai tos ievietotu jebkurā citā štata cietumā, un kuri, cietuma uzraugu vārdiem runājot, savu uzturēšanos tieši tur bija “godam nopelnījuši”. Taču ar nosaukumu “Caurums” pazīstamā kameru bloka iemītnieki  tika uzskatīti par tik bīstamiem, ka viņi bija nodalīti vēl arī no tā jau nošķirtās cietumnieku masas.

Četriem ieslodzītajiem tika pavēlēts novilkt dzeltenos kombinezonus un izbāzt tos caur ēdiena paplātēm domāto spraugu. Kamēr daži aģenti pārmeklēja apģērba gabalus, citi lika lietā kabatas lukturīšus, lai pa caurumiem tērauda durvīs ielūkotos cietumniekiem ausīs, nāsīs un anālajās atverēs. Lai pārliecinātos, vai cietumnieki savos ķermeņos nav nobēdzinājuši ieročus, tiem lika noliekties trīs reizes; ja kāds atteiktos, būtu skaidrs, ka viņš baidās ar asmeni pārdurt sev zarnas. Kad kratīšana bija beigusies, ieslodzītajiem tika uzliktas važas un viņi tika aizvesti uz netālo lidostu, kur iesēdināti nemarķētā lidmašīnā.

Maršali izklīda pa visas valsts cietumiem. Piekto cietumnieku viņi saņēma ciet maksimāli stingra režīma cietumā Konkordā Ņūhempšīrā. Vēl viens tika paņemts no cietuma Sakramento Kalifornijā. Tad viņi devās uz “supermaksimāli” stingra režīma cietumu Florensā Kolorādo, kurš atrodas sniegotu līdzenumu vidū un pazīstams kā “Klinšu kalnu Alkatrasa”. Tur, valsts visdrošākajā federālajā soda izciešanas iestādē – starp kuras iemītniekiem bija “Unabombers” Teds Kačinskis un Ramzi Jusefs, Pasaules Tirdzniecības Centra 1993. gada spridzināšanas organizētājs – maršali aizturēja četrus ieslodzītos, uz kuriem krita aizdomas par vairāk nekā desmit cietumā notikušām slepkavībām.

Neilgā laikā maršali bija saņēmuši ciet 29 ieslodzītos – visi bija starp visbīstamākajiem Amerikas cietumu sistēmā. Viens no viņiem bija kailām rokām nožņaudzis, cits - noindējis kādu no saviem ieslodzījuma biedriem. Vīru ar iesauku Nezvērs turēja aizdomās, ka viņš pasūtījis uzbrukumu ieslodzītajam, kurš viņu pagrūdis basketbola spēles laikā; uzbrukumā šis ieslodzītais saņēma dūrienu 71 reizi un viņam tika izrauta acs.

Tad vēl bija Berijs Milzs, slavenais Barons. Šo kluso, saspringto vīru ar spīdīgo pliko pauri kāds no viņa prokuroriem raksturojis kā “viltīgu, aprēķinātāju slepkavu.” Savā kamerā viņam patika tamborēt un sastādīt nogalināmo ienaidnieku sarakstus. Kādā tiesas prāvā viņš liecinājis, ka “mēs dzīvojam citādā sabiedrībā nekā jūs. Mūsu sabiedrībā pastāv attaisnojama vardarbība. Esmu te ieradies, lai jums to pateiktu.” Viņš atzina, ka neesot “miermīlīgs cilvēks” un “ja jūs neizturēsities ar cieņu pret mani vai kādu no maniem draugiem, esmu gatavs iziet ar jums īstā cīņā. Tāds nu es esmu.” Reiz kādā maksimāli stingrā režīma cietumā Džordžijā tika pierādīta Milza vaina sekojošā noziegumā – kādu ieslodzīto viņš bija ievilinājis tualetes kabīnē un gandrīz nogriezis viņam galvu.

Bez Barona un citiem cietumniekiem ārpusē tika saņemtas ciet arī piecas sievietes, trīs bijušie ieslodzītie un viens bijušais cietumsargs. Lielākā daļa apcietināto – kopā 40 – tika pārvietoti ar Boeing 727, rokas un kājas viņiem bija pieķēdētas pie sēdekļiem, kamēr sargi patrulēja ejās, bet sargu ieroči bija ieslēgti bagāžas nodalījumos, lai tos nevarētu vienkārši pagrābt. Vairākas dienas vēlāk cietumnieki nonāca Losandželosas tiesas zālē, kur tika apsūdzēti plašā noziedzīgā sazvērestībā, ko organizējusi Āriešu Brālība. Varas iestādes savulaik bija norakstījušas Āriešu Brālību kā marginālu balto rasistisko ekstrēmistu grupējumu, taču tagad secināja, ka tas, ko cietumnieki apgalvojuši jau gadu desmitiem, ir tiesa – proti, bandas aptuveni 100 locekļi, visi notiesāti noziedznieki, pamazām pārņēmuši savā varā lielas maksimāli stingrā režīma cietumu daļas, valda pār tūkstošiem ieslodzīto un ir izveidojuši spēcīgu noziedzīgu organizāciju.

Kā apgalvo varas iestādes, Brālība izveidojusi cietumos visā valstī narkotiku tirdzniecības, prostitūcijas un izspiešanas mehānismus. Tās līderi, kaut arī nereti sēdēdami askētiskās vieninieku kamerās, pasūtījuši simtiem uzbrukumu un slepkavību. Viņi ir nogalinājuši konkurējošu bandu locekļus, melnos un homoseksuāļus, pedofilus un ziņu pienesējus; viņi ir nogalinājuši cilvēkus, kas viņiem nozaguši narkotikas vai bijuši parādā pārsimt dolāru; viņi nogalinājuši cietumsargus; viņi nogalinājuši par naudu un par brīvu, taču pa lielākai daļai viņi nogalinājuši, lai uztieptu terora kultūru, kas ļautu viņiem nostiprināt varu. Un, tā kā Brālība ir vairāk norobežota no ārpasaules nekā citas bandas, tā spējusi lielā mērā nesodīti darboties gadu desmitiem un ārpasaulei palikt teju neredzama. “Tā ir īsta slepena biedrība,” man sacīja cietuma sociologs Marks Hamms.

2002. gada 28. augustā šai pasaulē beidzot radās plaisa. Pēc vairāk nekā desmit gadus ilgiem pūliņiem atklāt Brālības operācijas, samērā mazpazīstams ASV prokurora palīgs no Kalifornijas, vārdā Gregorijs Džesners, izvirzīja apsūdzību praktiski visai aizdomās turētajai bandas vadībai. Viņš bija izmeklējis simtiem ar bandu saistītu noziegumu; daži bija “atdzisuši” gadījumi, kas sniedzās turpat vai četrdesmit gadus senā pagātnē. Apsūdzībā, kuras izklāsts aizņēma simt desmit lappuses, Džesners inkriminēja Brālības līderiem noduršanas, nožņaugšanas, indēšanas, pasūtījuma slepkavības, sazvērestību nolūkā izdarīt slepkavību, izspiešanu, laupīšanu un narkotiku kontrabandu. Šī lieta, kuru gatavojas iztiesāt nākamā gada sākumā, varētu beigties ar veseliem 23 nāvessodiem – vairāk nekā jebkurā citā prāvā visā Savienoto Valstu vēsturē.

Kādu rītu es apmeklēju ASV prokurora biroju Losandželosas centrā, kur prokurori gatavojās uzrādīt apsūdzību pēdējiem no 40 aizdomās turamajiem. Kamēr gaidīju foajē, parādījās slaids jauns vīrietis pelēkā uzvalkā. Viņam bija īsi apgriezti brūni mati un padusē kā jurista asistents viņš bija iespiedis dokumentu mapi.  Atšķirībā no citiem klātesošajiem juristiem, viņš runāja klusi, gandrīz atturīgi. Viņš stādījās priekšā kā Gregorijs Džesners.

“Man ir četrdesmit divi gadi,” viņš sacīja, it kā pie līdzīgiem izbrīnītiem skatieniem sen būtu pieradis. “Ticiet vai nē, vēl nesen es izskatījos daudz jaunāks.” Iebāzis roku kabatā, viņš izvilka no tās vecu caurlaidi. Uz tās viņš izskatījās septiņpadsmitgadīgs.

Viņš mani ieveda savā kabinetā, kur pie sienām nebija gandrīz nekā, un vienīgā dekorācija, šķiet, bija cita virs citas sakrautas kastes ar lietas materiāliem. Uz rakstāmgalda bija vairākas melnbaltas fotogrāfijas, to skaitā foto, uz kura redzams bandas nožņaugts cietumnieks.

“Pie viņa kamerā iegāja kāds āriešu brālis un apsēja viņam ap kaklu garoti,” Džesners stāstīja. Pastiepis rokas, viņš rādīja, kā Āriešu Brālības biedrs sapinis cilpā palaga strēmeles. “Šī ir slepkavīga organizācija,” viņš teica. “Tas ir tas, ar ko viņi nodarbojas. Ar slepkavībām.”

Viņš paskaidroja, ka pie krimināllietām, kur figurē slepkavības, esot pieradis, taču bandas brutalitāte viņu šokējusi. “Man ir aizdomas, ka viņi nogalina vairāk nekā mafija,” viņš teica. “Viņi nogalina vairāk nekā jebkurš narkotiku kontrabandists. Bandām ārpusē nav mazums upuru, taču slepkavības parasti nav tik labi organizētas, reizēm tās ir nejaušas.” Viņš ieturēja pauzi, it kā izdarītu galvā kādus matemātiskus aprēķinus. “Es domāju, tā varētu būt visslepkavīgākā noziedzīgā organizācija visās Savienotajās Valstīs.”

Ar Nīči un nazi

Valstī ir simtiem bandu – “Crips”, “Bloods”, “Latin Dragons”, “Dark Side Nation”, “Lynch Mob”. Taču Āriešu Brālība ir viena no nedaudzajām, kas dzimušas cietumā. 1964. gadā, kad rasu nemieri izplatījās uz soda izciešanas iestādēm, Sankventina cietuma pagalmā Kalifornijā sāka pulcēties balto ieslodzīto grupa.  Šie vīri pa lielākai daļai bija garmataini, ūsaini motociklisti, daži arī neonacisti ar uztetovētiem kāškrustiem. Viņi bija nolēmuši apvienot spēkus pret melnajiem, kas veidoja paši savu kareivīgu grupējumu ar nosaukumu “Melno partizānu ģimene”, kuras sirds bija slavenais cietumnieku līderis Džordžs Džeksons. Sākotnēji baltie sevi dēvēja par “Dimanta zoba bandu” – kad viņi klejoja pa pagalmu, viņus nevarēja sajaukt ar pārējiem: saulē mirdzēja zobos iestiprinātie stikla gabali.

Pēc neilga laika viņi apvienojās ar citiem Sankventina baltajiem, izveidojot vienotu bandu: Āriešu Brālību. Kaut gan cietumā allaž bija bijušas dažādas kliķes, tagad šos vīrus vienoja piederība noteiktai rasei un viņi ķērās pie tāda mēroga vardarbības, kāda Sankventinā, kuru cietumnieki mēdz dēvēt par “gladiatoru skolu”, līdz šim nebija pieredzēta. Visas puses, to skaitā latīņamerikāņu banda “La Nuestra Familia” un “Meksikāņu mafija” uzbruka cita citai ar nažiem, kas bija uzmeistaroti no gaismas ķermeņu un radiouztvērēju detaļām un slēpti matračos, ventilācijas lūkās un notekcaurulēs. “Viss tika skatīts caur melīgo rases prizmu – pilnīgi viss,” man teica Edvards Bankers, viens no tālaika ieslodzītajiem. (Vēlāk viņš kļuva par rakstnieku un tēloja misteru Blū filmā “Rezervuāra suņi”.)

Vairums cietuma bandu mēģināja savervēt “zivis”, jaunos, visneaizsargātākos ieslodzītos, taču saskaņā ar bijušo bandas locekļu nopratināšanas materiāliem – kā arī reiz slepenu FIB ziņojumu un cietuma un tiesas dokumentu lappušu tūkstošiem – Āriešu Brālība izraudzījās radikāli atšķirīgu pieeju, piesaistot tikai visspējīgākos un vardarbīgākos.

Ap 1975. gadu banda bija paplašinājusi darbību uz lielāko daļu Kalifornijas štata cietumu un iesaistījusies, varas pārstāvju vārdiem izsakoties, rasu karā. Nogalināto jau bija dučiem, kad tai pašā gadā sistēmā nokļuva “zivs”, vārdā Maikls Tompsons. Šī 23 gadus vecā izbijusī vidusskolas futbola zvaigzne bija notiesāta par līdzdalību divu narkodīleru nogalināšanā un viņu līķu aprakšanā kādā dārzā ar nedzēstiem kaļķiem pildītā bedrē. Sešas pēdas četras collas garš un gandrīz trīssimt mārciņas smags, viņš bija pietiekami stiprs, lai salauztu parastas važas. Viņam bija brūni, vidū pāršķirti mati un hipnotizējošas zilas acis. Noziegums bija vardarbīgs, taču iepriekš viņš nebija tiesāts un, tā kā nepilnu desmit gadu laikā viņam bija iespēja tikt atbrīvotam pirms termiņa, sākotnēji viņš turējās nomaļus, tik tikko pievērsdams uzmanību ap viņu virmojošajām kaislībām. “Tolaik es biju muļķa zivs, žaunas šitādas,” viņš man vēlāk teica.

Nepieslējies nevienai no jaunizceptajām bandām, viņš bija dabisks upuris klaiņojošajām spāniski runājošo un melno grupām, bet drīz vien pārcieta vairākus uzbrukumus kādā Treisijas Kalifornijā cietuma pagalmā; vēlāk viņš tika nosūtīts uz Folsomu, kur, tāpat kā Sankventinā, bija uzliesmojuši rasu kari. Pirmajā tur pavadītajā dienā, viņš stāsta, neviens ar viņu neesot sarunājies, līdz kāds no “Melno partizānu ģimenes” līderiem, akurāts, kalsns vīrs šortos un tēkreklā, sācis viņu ķircināt, kā arī pateicis, lai nākamajā dienā nāk uz pagalmu “sagatavojies”. Tonakt savā kamerā, atceras Tompsons, viņš izmisīgi meklējis kaut ko, kas varētu noderēt kā ierocis; viņš norāvis gabalu tērauda no kameras durvīm un sācis slīpēt tā malas. Sloksne bijusi vismaz desmit collas gara, un viņš tai uzasinājis abas malas. Viņš zinājis, ka iekams atvērsies kameras durvis un sargi nāks viņu pārmeklēt, ierocis jāpaslēpj. Viņš novilcis drēbes un mēģinājis to ievietot anālajā atverē. “Man neizdevās,” viņš atceras. “Man bija tāds kauns.” Viņš mēģinājis vēl un vēl, līdz beidzot viņam paveicies.

Nākamajā rītā pagalmā viņš redzējis, kā saulē mirgo sargu šauteņu gali. “Melno partizānu ģimenes” līderis metis lokus viņam arvien tuvāk, zibinādams tērauda asmeni, un Tompsons nogūlies zemē, pūlēdamies izvilkt savu ieroci. Galu galā viņam tas izdevies, un viņš meties ienaidniekam virsū; viņam uzbrucis cits bandas loceklis, un Tompsons sadūris arī to. Kad beidzot iejaukušies sargi, Tompsons bijis vienās asinīs, un viens no “Melno partizānu ģimenes” locekļiem gulējis zemē tuvu nāvei.

Neilgi pēc šī incidenta pagalmā viņu uzrunājuši vairāki baltie ieslodzītie. “Viņi gribēja, lai iestājos Brālībā,” Tompsons teica. Sākumā viņš šaubījies, daļēji arī bandas rasisma dēļ, taču viņš zinājis, ka tā piedāvā vairāk nekā tikai aizstāvību. “Tevi it kā ielaiž svētnīcā,” viņš teica. “Tu piepeši esi varens vīrs – noteicējs.”

Lai tiktu pieņemts, stāsta Tompsons un citi bandas locekļi, katram savervētajam “jāuztaisa kauli”, kas nozīmē nogalināt kādu ieslodzīto. (Kāds bandas savervētais varas pārstāvjiem liecināja, ka rituāla mērķis bijis “veidot nesaraujamu saikni ar ĀB un arī pierādīt, ka darīšana ar īstu vīru”) Tompsons arī deva zvērestu “ar asinīm iekšā, ar asinīm ārā”, proti, solīja izliet cita cilvēka asinis, lai kļūtu par bandas locekli un apņēmās pamest bandu tikai tad, kad būs nāvējoši izlietas viņa paša asinis. Lai gan daudziem jaunpienācējiem tika noteikts pārbaudes laiks, kas nereti bija pat gada garumā, Tompsons, ņemot vērā viņa fizisko spēku un izveicību ar nazi, tika ievēlēts bandas sastāvā gandrīz nekavējoties. Viņu “iezīmēja” ar pašizgatavotu tetovēšanas instrumentu (kuru ieslodzītie bija izgatavojuši no cietuma veikalā iegādāta bārdas dzenamā aparāta, ģitāras stīgas, pildspalvas un slimnīcā nozagtas adatas). Reizēm bandas locekļiem uztetovēja burtus ĀB vai ciparus 666, kas Jāņa Atklāsmes grāmatā simbolizē nezvēru, ļaunuma iemiesojumu. Uz kreisās rokas, tieši virs viena no pirkstu kauliņiem viņš saņēma vispazīstamāko simbolu – zaļu āboliņa trejlapi. “Man pietika tikai parādīt to āboliņu, un es jau kontrolēju situāciju,” viņš teica.

Viņš tika pārvietots no viena štata cietuma uz otru, nereti disciplināru pārkāpumu dēļ, taču šī pārvadāšana tikai palīdzēja viņam gūt lielāku ietekmi, un pamazām viņš kāpa uz augšu Brālības varas hierarhijā. Viņš iepazinās ar Beriju Milzu jeb Baronu, kurš sākotnēji izcieta cietumsodu par auto zādzību un kļuva par bandas avangarda locekli, visu savu enerģiju veltījot nevis tam, lai atgrieztos ārpasaulē, bet gan lai paliktu iekšpasaulē, kur, Tompsona vārdiem runājot, bija “kuilis ar vislielākajiem pautiem.” Viņš iepazinās ar Baronu un T. D. Bingemu, harizmātisku banku aplaupītāju, kurš bija gandrīz tikpat plats, cik garš un, guļot uz sola, spēja cilāt 500 mārciņas smagu stieni. Bingems runāja prastā valodā, kas maskēja viņa aso prātu, apgalvo draugi. Šī laika fotogrāfijās viņam ir melnas valzirga ūsas un dziļi pār acīm uzmaukta slēpotāja mice. Būdams daļēji ebreju izcelsmes, viņš uz vienas rokas bija licis uztetovēt Dāvida zvaigzni, bet uz otras – šķiet, bez mazākās ironijas – kāškrustu. Reiz, kad viņš deva liecību, aizstāvot citu ieslodzīto ar Āriešu Brālības piederīgā reputāciju, viņš zvērinātajiem vēstīja: “Katram sabiedrības slānim ir savs kodekss. [..] Nu, mums ir cits morāles un ētikas kodekss. Tas ir daudz pirmatnējāks.” Kāds no viņa draugiem, runājot par viņa noslieci uz vardarbību, man sacīja: “Reizēm viņam vienkārši uznāca dziņa, saprotat? Viņam uznāca dziņa.”

Drīz vien Tompsons iepazina Brālības kodolu. Tur bija Tomass Silversteins, apdāvināts mākslinieks gariem, viļņainiem matiem, kurš, kā atzīmēts viņa cietuma lietā: “viegli ietekmējas no šiem vīriem un, šķiet, dedzīgi vēlas viņiem izdabāt.” Izlējis ienaidnieka asinis ar paštaisīta naža palīdzību, viņš parasti devās atpakaļ uz savu kameru, lai darinātu rūpīgi nostrādātus portretus. Vienā tintes skicē redzams vīrs kamerā, pēc kura sniedzas milzīga ķetna. Tompsons iepazinās arī ar Dallasu Skotu, narkomānu, kurš 1992. gada grāmatā “Siltumnīca: dzīve Levenvērtas” cietumā žurnālistam Pītam Ērlijam saka: “Jūsu sabiedrībā es varbūt neesmu nekas, taču te es esmu kaut kas,” un Klifordu Smitu, kurš pēc zirnekļa koduma Sankventina cietumā bija zaudējis aci un kurš, aicināts izdarīt savu pirmo slepkavību, atbildējis: “Jā, brāl, es pataisīs to mēslu stīvu.”

Tompsons, kuram bija tikai vidusskolas izglītība, tika virzīts uz līdera lomu. Viņam deva lasīt daudz grāmatu – mācību programma, kas veidoja sava veida pasauluzskatu. Viņš izlasīja Sun Dzu “Kara mākslu” un Makjavelli “Princi”. Viņš lasīja Nīči un iegaumēja aforismus. (“Kad vairs nav iespējama lepna dzīve, lepni jāmirst.”) “Tas bija kā mācīties skolā,” Tompsons teica. “Tu jau ienīsti sistēmu, ienīsti pastāvošo kārtību, jo tu esi cietumā, tu esi norakts, un tu sāc domāt par sevi kā par cēlu cīnītāju – tā mēs arī cits citu saucām, par cīnītājiem. It kā es būtu kareivis, kas dodas cīņā.”

Tompsons sacīja, ka, gluži tāpat kā citi jauniņie, viņš apmācīts nogalināt, aci nepamirkšķinot, bez mazākajām šaubām. Kādā ĀB rokasgrāmatā, kas nonākusi varas iestāžu rokās, teikts: “Svaigu cilvēka asiņu smaka var būt nomācoša, taču nogalināt ir tāpat kā nodarboties ar seksu. Pirmā reize nesniedz nekādu lielo gandarījumu, taču, pietiekami praktizējoties, kļūst aizvien labāk – sevišķi, ja atceras, ka rīkojies svēta mērķa vārdā.” Kādā slepenā iztaujāšanā kāds “ārietis” cietuma vadībai stāstījis, ka grupējuma locekļi studējot anatomijas grāmatas, lai “tad, kad viņi kādam iedur, tas būtu nāvējošs dūriens.”

Saskaņā ar cietuma dokumentiem, 1981. gadā Tompsons piegājis kādam no bandas ienaidniekiem “no mugurpuses un sācis viņam durt”, kā arī duršanu turpinājis, kad upuris jau gulējis uz grīdas. Kādā vēstulē Tompsons raksta: “Kauja ar nažiem, kad tā notiek pareizi, ir kā deja. Ideālos apstākļos mērķis ir likt savam pretiniekam noasiņot – durot viņam rokās, roku locītavās un augšdelmos un, kad pretinieks sāk pagurt no asiņu zaudējuma, nodarot tālākus ievainojumus sejai (acīm) un torsam.”

Ieslodzītie nereti nogalināja cits citu nevis kāda konkrēta nodarījuma dēļ, bet gan ādas krāsas dēļ. Kādā incidentā Silversteins un kāds ĀB sabiedrotais Kleitons Fauntins, kurš, pēc kāda drauga izteikumiem, ļoti vēlējies “uztaisīt kaulus”, 67 reizes dušā iedūris konkurējošas melno bandas līderim, tad vilcis viņa asiņaino līķi pa stāviem, kamēr citi ieslodzītie skandējuši rasistiskus lozungus. Kad Silversteinam tika izvirzīta apsūdzība par cita ieslodzītā noslepkavošanu, viņš tiesā lielījās: “Esmu gājis pāri līķiem. Rasu karos man krūtis bijušas notašķītas ar zarnām.”

Mēs augam kā vēzis

Mēģinot Brālību iegrožot, cietumu vadība aiz izmisuma sāka izvietot organizācijas locekļus izkliedus pa visu soda izciešanas iestāžu tīklu. (Neviens ieslodzītais publiski neatzina savu piederību bandai, un, kad par to tika jautāts pēc zvēresta nodošanas, parasti atbildēja: “Ser, uz šādu jautājumu es neatbildēšu.”) Taču izklīdināšanas pasākumi tikai paplašināja Brālības ietekmi uz soda iestādēm Teksasā, Ilinojā, un Kanzasā un vēl tālāk uz austrumiem – Pensilvānijā un Džordžijā. Nesen atslepenots 1982. gada FIB ziņojums brīdina, ka līderi “vervē ĀB, tikai tagad viņi var tos atlasīt pa visu valsti.” Kādā bandas locekļa vēstulē, kura nonākusi Teksasas cietumu sociologu rīcībā, teikts: “Visi biedri, kas no šejienes tika aizsūtīti pagājušajā nedēļā projām, ir atrakstījuši, un izskatās, ka ģimene pamazām pieaug.” Citā vēstulē konstatēts: “Mēs augam kā vēzis.”

Ierodoties jaunā cietumā, Brālības locekļi bieži vien veica “demonstratīvu” slepkavību vai kādu sadūra, lai terorizētu ieslodzītos. Barons, piemēram, esot pavēlējis kādu ienaidnieku “novākt visu acu priekšā, lai tie kuņasbērni saprot, ka ar mums nopietni jārēķinās.” Un tiešām, tā vietā lai slepkavības apslēptu, banda ar tām plātījās pat sargu priekšā, it kā lai parādītu, ka tai nav bail no sekām – nošaušanas vai mūža ieslodzījuma bez priekšlaicīgas atbrīvošanas iespējas. “Mēs gribējām, lai cilvēki domā, ka esam mazliet vājprātīgi,” Tompsons teica. “Tas bija veids, kā pakļaut savai gribai telpu un realitāti – kā teica Nīče.”

Kādā sestdienas rītā 1983. gada rudenī Marionas federālajā cietumā Ilinojas dienvidos Tomass Silversteins gaidīja, kad sargi viņu vedīs uz dušu. Mariona, kas atrodas aptuveni simt jūdžu uz dienvidaustrumiem no Sentlūisas, tika atklāta 1963. gadā, kad tika slēgta Alkatrasa, un tās mērķis bija uzņemt lielu skaitu vardarbīgo bandu locekļu – sevišķi tādus vīrus kā Silversteins, kurš līdz tam laikam bija notiesāts par trīs ieslodzīto slepkavību un bija nopelnījis iesauku Šausmīgais Toms, kā viņš bieži vien, rotātiem burtiem, parakstīja savas vēstules.

Iekams vest Silversteinu uz dušas telpu, sargi viņu pārmeklēja, lai pārliecinātos, ka viņš nav uzmeistarojis kādus ieročus. Viņam bieži vien bija pildspalvas un citi skicēšanas piederumi. Viņi arī uzlika viņam ķēdi uz rokām. Viņu ielenca trīs sargi, viens no tiem bija skarbs veterāns ar 19 gadu stāžu un militāru matu griezumu, vārdā Mērls Klatss. Klatss, kurš pēc dažiem mēnešiem plānoja iet pensijā, iespējams, bija vienīgais vienības sargs, kurš nebaidījās no Silversteina; reiz viņš esot Silversteinam sacījis: “Ei tu, šinī sūdu bedrē valdu es, nevis tu.”

Kamēr Silversteins sargu pavadībā devās cauri cietumam, viņš uz mirkli apstājās cita bandas locekļa kameras priekšā – tas, kā bija iepriekš izplānots, piepeši pasniedzās caur restēm un ar rokudzelžu atslēgu atslēdza Silversteina važas. Silversteins no sazvērestības līdzdalībnieka jostas izvilka gandrīz pēdu garu nazi. “Šitas ir starp mani un Klatsu,” Silversteins nokliedza un metās viņam virsū.

Viens no pārējiem sargiem iesaucās: “Viņam ir duramais!” Taču Klatss jau bija iespiests stūrī bez ieroča. Viņš pacēla rokas, kamēr Silversteins dūra viņam vēderā. “Viņš vienkārši dūra un dūra, un dūra.” Silversteins beidzot palaida vaļā nazi. “Tas tips mani necienīja,” viņš teica sargiem. “Man nekas cits neatlika.” Klatss bija saņēmis 40. dūrienu. Drīz pēc tam viņš nomira.

Dažas stundas vēlāk Silversteina tuvs draugs Kleitons Fauntins tika vests cauri cietumam. Viņš apstājās pie cita ieslodzītā kameras. Vienā mirklī arī viņš bija brīvs no važām. “Jūs, kuņasbērni, grib sajust šito?” viņš kliedza, vicinādams asmeni. Viņš sadūra trīs sargus. Viens nomira sava dēla rokās – arī dēls strādāja cietumā. Fauntins it kā neesot gribējis, lai Silversteins aiz sevis būtu atstājis vairāk līķu nekā viņš.

Tā bija pirmā reize ASV federālo cietumu vēsturē, kad vienā dienā bija nogalināti divi sargi. “Jums jāsaprot,” teica Tompsons. “Tie bija puiši važās, ieslēgti “Caurumā”, visdrošākajā cietumā, un viņiem tomēr izdevās tikt klāt sargiem. Tā bija pavisam vienkārša mācība – mēs tiksim jums klāt jebkur un jebkad.”

Augstie komisāri

Pieaugot bandas brutalitātei, auga arī tās rindas. Kaut gan Brālība par “gataviem” locekļiem joprojām ļāva kļūt tikai atsevišķiem izredzētajiem, tai bija tūkstošiem sekotāju, sauktiem par “gailīšiem”, kuri centās sev nodrošināt labumus, ko deva ciešas saiknes ar bandu – pastāvīga protekcija, kontrabandas priekšmeti par brīvu, labāki cietuma darbi (tos nereti noteica uzticami ieslodzītie, kas darīja visu, ko pieprasīja banda). Kā izteicās Tompsons: “Sargi kontrolēja cietuma perimetru, un mēs kontrolējām, kas notiek tur iekšā.” Taču bandas locekļu, partneru un pielīdēju skaits auga, vadīt organizāciju kļuva aizvien grūtāk.

Kad Brālība bija tikai pašos aizsākumos, kritiskos jautājumos visu dalībnieku balsīm bija vienāds svars, taču jau 80. gadu sākumā šī politika radīja haosu.  Agrāk nepubliskotā sarunā Klifords Smits varas pārstāvjiem sacījis: “Mums bija katram vīram viena balss, tas attiecās gandrīz uz visu. Tiešām gandrīz uz visu. Uz iestāšanos, uz kāda nolaišanu no kātiem.. [..] Tev gandrīz vajadzēja visa štata piekrišanu. [..] Vajadzēja izsūtīt zīmītes un tā tālāk. Skaidrs, ka līdz tam brīdim, kad tev atbildēja “jā, labs ir, novāc to čali,” šamējo kāds jau bija brīdinājis. Tādam, kuru gribi nolaist no kātiem, nevar ļaut divas vai trīs nedēļas vazāties pa pagalmu.” Smits sacīja, ka bandas locekļi kļuvuši “par divpadsmit zirgiem, kas velk vienu vezumu, bet katrs soļo citā virzienā.” Iekšējais ziņojums, ko bija sastādījis Kalifornijas Sodu departaments, pat pareģoja, ka “ĀB nākotnē droši vien nebūs nopietns drauds likumsargāšanas orgāniem, ja vien tas neizveidos skaidru un iedarbīgu lēmumu pieņemšanas mehānismu.”

Tieši to Tompsons mēģināja panākt. “Es gribēju darīt galu neracionālai rīcībai un padarīt Brālību par īstu organizēto noziedznieku ģimeni,” viņš teica. “Mani neinteresēja nogalināt melnos. Mani interesēja tikai viens – vara.”

Viņš un citi līderi izkala plānu kopā ar bandas locekļiem, kas bija ieslodzīti cietumā Čino, Kalifornijas dienvidos. Šiem vīriem, kuri gaidīja tiesu par uzbrukumiem citiem ieslodzītajiem vai to slepkavībām, tika ieteikts uzņemties pašiem savu aizstāvību, tādējādi iegūstot iespēju izsaukt kā lieciniekus kolēģus no citām valsts malām. Katrreiz, kad kāds Brālības piederīgais izsūtīja pavēsti, Čino papildinājās Brālības rindas. Izmantojot neierobežotās iespējas, ko deva šādas pavēstes un ekspluatējot to pašu likumdošanas sistēmu, kura lūkoja viņus apturēt, lielākā daļa Brālības vadības varēja vairākas dienas no vietas rīkot stundām ilgas apspriedes cietuma pagalmā.

Kā atceras Smits: “Kādu dienu mēs saejam kopā stūrī un sakām: “Va vellos, mums tak te ir visa vara. Iesim vēl soli uz priekšu.”” Brālības Kalifornijas līderi nolēma izveidot varas hierarhiju aptuveni pēc itāļu mafijas struktūras. Apmēram 10 locekļu padome vadīja bandas operācijas visā valsts cietumu sistēmā. Katru padomes locekli ievēlēja ar balsu vairākumu. Viņš atbildēja par bandas politikas īstenošanu; viņš arī varēja dot sankciju slepkavībai, ja vien mērķis nebija ĀB biedrs. Padomes darbību pārraudzīja trīs vīru komisija. Varas iestādes apgalvo, ka Tompsons un Smits darbojušies Kalifornijas padomē. Federālajā cietumu sistēmā, kur banda izveidoja līdzīgu hierarhiju kādā ducī maksimāli stingra režīma cietumos, Barons un T. D. Bingems kļuva par augstajiem komisāriem.

ĀB jaunā struktūra nostiprināja tās tvērienu, taču viens šķērslis palika – ziņu pienesēji. Kaut arī par savu locekļu kažoka apmešanu nācās raizēties arī citām noziedzīgajām “ģimenēm”, cietumā motivācija to darīt bija itin visiem, un nekas cits ieslodzītajam nebija jādara, tikai jāiečukst ausī sargam. 80. gadu sākumā bijušais bandas loceklis Stīvens Bārnss bija liecinājis kādā slepkavības lietā pret vienu no jaunajiem komisāriem un tika nometināts atsevišķā ieslodzījuma vietā, kur neviens viņam nevarēja piekļūt. Par atbildi Āriešu Brālība ķērās pie jaunas politikas: ja netiek klāt pašam, jāsoda ģimene. “Mēs gribējām novākt Bārnsa sievu,” Smits stāstīja. “Ja netiktu klāt viņai, ķertos pie brāļa... vai māsas un tā izietu cauri visam sarakstam. Tādu rīcības plānu mēs nolēmām pildīt, sākot no tā brīža.”

Lai īstenoto šo jauno politiku, “āriešu” līderiem bija nepieciešams pasūtījuma izpildītājs, kāds, kurš, pēc bandas vērtējuma, varētu “pakāpties uz augšu”. Un tā viņi griezās pie Kērtisa Praisa, 41 gadu veca “gatava” ĀB locekļa, kuram bija gaidāma pirmstermiņa atbrīvošana no Čino cietuma un kurš, pēc kāda bijušā bandas locekļa teiktā, bija gatavs “nogalināt pēc rīkojuma, kas saņemts no ĀB padomes.” Kāda viņa uzrauga aprakstā “viens no visbīstamākajiem cietumniekiem, ar kādiem man divdesmit divu gadu laikā iznākusi darīšana”, Praiss bija sešas pēdas garš, īsiem brūniem matiem un tukšām zilām acīm. Fotogrāfijās viņa sejas kauli šķiet mazliet izspiedušies, piešķirot viņam rēgainu izskatu. Praiss, kurš reiz bija izteicis cerību strādāt policijā, nesenākā pagātnē bija sadūris citu ieslodzīto un paņēmis divus sargus par ķīlniekiem, vienam no viņiem paziņojot: “Es sašķaidīšu tavam partnerim pauri.”

Kā liecina tiesas un cietuma dokumenti, 1982. gada 14. septembrī, tikko pēc iznākšanas no cietuma, Praiss iepazinās ar 22 gadus vecu sievieti, divu bērnu māti Elizabeti Hikiju, un nozaga no viņas audžutēva mājas vairākus ieročus, to skaitā 12. kalibra bisi un automātisko mauzeri. Tad Praiss aizbrauca uz Stīvena Bārnsa tēva Ričarda māju Templsitijā Kalifornijā un trīs reizes iešāva viņam galvā. Bārnsa kaimiņi atrada viņu guļam gultā ar seju uz leju, netālu mētājās viņa kovboja cepure.

Pēc tam Praiss atgriezās Elizabetes Hikijas mājās un nosita viņu, piecās vietās ielaužot viņai galvaskausu, acīmredzami cenzdamies tikt no viņas vaļā kā no potenciālas liecinieces. Tad viņš nopirka biļeti uz filmu “Gandijs”. Banda drīz vien cietumā saņēma pastkarti. “Lieta nodarīta,” tur bija teikts.