“Rzeczpospolita” 2006.02.27.

Jendžejs Beleckis

Norvēģi, islandieši, šveicieši un lihtenšteinieši labprāt gribētu palikt ārpus ES. Tomēr pat šīm pārtikušajām sabiedrībām drīzumā tas var nebūt pa kabatai

Šis jautājums sašķēla Islandes valdību. Ārlietu ministrs Geirs Hārde (Geir Haarde) atteicās pakļauties premjeram Haldoram Asgrimsonam (Halldór Ásgrímsson), kurš sola, ka Atlantijas okeāna sala vēlākais 2015. gadā piederēs vienotajai Eiropai. Divās pretējās nometnēs sašķēlās arī valdošā koalīcija, kas sastāv no trim partijām: divas ir ministra, bet viena – premjera pusē.

Krīzes un šķelšanās, kurām par iemeslu ir nenotikusī integrācija, nav retums četrās pēdējās Rietumeiropas valstīs, kuras atsakās pakļauties Briselei. Pirms diviem gadiem franciski runājošajiem šveiciešiem izcēlās strīds ar vāciski runājošo sabiedrības daļu par valsts iestāšanos Eiropas ekonomiskajā telpā, kas uzskatāma par sava veida ES “priekšnamu”. Pirmie bija par, otrie – pret. Integrācijas pretinieki panāca savu. Līdz pat šim brīdim to nevar piedot žurnālists Antuāns Grosjēns (Antoine Grosjean), La Tribune de Geneve: “Nolīduši savās Alpu ielejās tā, ka vairs paši nemana, cik absurdi izskatās šis svešais zemes pleķis savienības vidū.”

Norvēģu slapstīšanās

Rekordiste ir Norvēģijas valdība, kura četrreiz izteikusi vēlmi iestāties ES un četrreiz dabūjusi “kurvīti”. Divreiz no Francijas, divreiz tāpēc, ka pilsoņi negribēja sekot valdības iniciatīvai, kura referendumā tika noraidīta. Šarla de Gola, kurš bloķēja kopienas paplašināšanos, noiešana no politiskās skatuves sakrita laikā ar naftas un gāzes iegulu atklāšanu Ziemeļjūrā. Izrādījās, ka iespējams būt bagātam arī bez dvēseles pārdošanas Briselei.

Eiropas kopienai norvēģu un šveiciešu vidū nav daudz atbalstītāju, ja neskaida zināmu daudzumu cilvēku, kas Eiropas integrācijai piekrīt aiz aprēķina. Izņemot Luksemburgu un Īriju, nevienā ES valstī nav tik augsts dzīves līmenis. Integrācija šīm valstīm nav arī miera un izlīguma simbols, kā tas 50. gados bija francūžiem un vāciešiem, kuriem dzīvā atmiņā bija pārciestais karš, vai vēlāk - poļiem un lietuviešiem pēc atbrīvošanās no Maskavas ietekmes.

“Mēs vēl neesam izpriecājušies par neatkarību. Dānija mums to piešķīra tikai 1944. gadā,” skaidro Eirikurs Bergmans (Eirikur Bergmann), politoloģijas profesors Reikjavīkas universitātē. “Otrā pasaules kara laikā mūsu okupanti bija amerikāņi un briti. Okupanti, par kādiem varējām sapņot: apgādājot abas armijas, Islande sāka būvēt savu labklājību.

Palikšana ārpusē maksā naudu

Šveice bauda neatkarību kopš XIII gadsimta. Pirms divsimt gadiem no kaimiņiem uzspiestā neitralitāte pamazam kļuva par valsts identitātes kodolu un labklājības avotu. Tieši neitralitāte ļāva Šveices Konfederācijai iemantot visas pasaules bagātnieku uzticību, kuri šejienes bankās glabā savus uzkrājumus. Šveicei izdevās saglabāt savu neatkarību pat tad, kad visa Eiropa bija liesmās. Maksājot ar holokausta upuru īpašumu pieņemšanu, pārbēgušo ebreju izdošanu nacistiem un ieroču piegādes vilcienu tranzītu caur savu teritoriju, tai izdevās izvairīties no Hitlera invāzijas. Kāpēc lai tagad tā piekristu Briseles varai?

“Globalizētajā pasaulē palikšana ārpusē maksā arvien dārgāk. Tā kļūst par luksusa preci, ko nevar atļauties pat visbagātākie. Savienība ir kā milzīgs putekļsūcējs. Tu vari pretoties ar rokām un kājām – tik un tā beigās nonāksi tā rīklē. Velkme pārāk stipra,” atzīmē Antuāns Grosjēns.

Islandes kronas kurss – kā dzelzceļš kalnos – gada laikā spēja kristies un augt attiecībā pret eiro par vienu trešdaļu, novedot uzņēmējus līdz baltkvēlei. Jebkurš biržas spekulants var apdraudēt valūtas, kuru lieto tikai kādi 250 tūkstoši cilvēku, stabilitāti.

Norobežoti no vienotā tirgus, šveicieši nereti ir spiesti maksāt par pārtiku un nepieciešamākajiem pakalpojumiem divas reizes vairāk nekā viņu kaimiņi Francijā vai Vācijā. Ražošanas izmaksas kļuvušas tik augstas, ka Nestlé, nozīmīgākais koncerns valstī, paturējis savās mājās vairs tikai 2% no ražošanas jaudām.

Šķietama suverenitāte

Didriks Tensets (Didrik Tønseth), padomnieks pārstāvniecībā Briselē, ar pārsteidzošu atklātību atzīstas, ka savienībā pieņemtie likumi jau pēc dažām nedēļām tiekot bez grozījumiem pieņemti Norvēģijas parlamentā. Tā esot nepieciešamība: neviens investors nebūs ar mieru pielāgoties normatīviem, kas paredzēti tikai četru miljonu valstij. Tikmēr ES Padomē un Eiropas Parlamentā nav neviena norvēģa, tāpēc viņi nevar rēķināties ar to, ka, pieņemot jaunus normatīvus, tiktu ņemtas vērā viņu intereses. “Esam pakļauti neformālam spiedienam, aizkulišu lobijam, mums Briselē strādā trīsdesmit diplomātu,” skaidro Tensets.

Integrācijas pretinieki uzskata, ka labums no palikšanas ārpusē ar uzviju kompensējot šīs problēmas. “Mūsu valsts ir tik maza, ka savienībā šā vai tā neviens mūsos neklausītos. Bet paliekot ārpusē mēs vismaz varam saglabāt kaut vai banku noslēpumus, kuri nodrošina mūsu finanšu institūciju izaugsmi,” saka hercogs Nikolaus fon Lihtenšteins (Nikolaus von Liechtenstein), hercogistes vēstnieks Briselē.

Četrdesmit procentus ienākumu no eksporta Islandei dod zvejniecība. Divsimt jūdzes ap salu šīs valsts zvejnieki var darīt, ko grib. “Ja mēs būtu savienībā, pie mums brauktu visādi spāņu un britu zvejas kuģi, bet Briseles ierēdņi mums uzspiestu nozvejas limitus,” uzskata profesors Eirikurs Bergmans.

Arī Oslo uztrauc savu zvejnieku un zemnieku liktenis pēc iespējamās iestāšanās savienībā. Norvēģu fermeriem, kuriem jācīnās ar smago ziemeļu klimatu, nebūtu nekādu izredžu konkurēt ar franču vai spāņu lauksaimniekiem.

Brisele šādus argumentus uzskata par demagoģiju. ES ņem vērā nākamo dalībvalstu īpašās vajadzības. Maltas zvejnieki pēc iestāšanās saglabāja sev ekskluzīvas tiesības zvejot salas apkārtnē. Savukārt somu un zviedru zemnieki izmanto brangās subsīdijas, kuras tiem ļauj kompensēt garās un aukstās ziemas.

Nākotne ir savienībā

Paradoksālā kārtā šīs četras valstis dažās integrācijas jomās ir tikušas tālāk par divdesmitpiecinieku. Norvēģija atvērusi savu tirgu darbiniekiem no Polijas, Šveice pievienojusies Šengenas nolīgumam, kamēr Lielbritānija un Īrija saglabājusi kontroli uz robežām.

Pagaidām autsaideru izšķiršanos kavē pati savienība. Pirms referenduma par Eiropas konstitūciju Francijā un Nīderlandē integrāciju atbalstīja 55% norvēģu. Tagad 55% ir pret, jo ekonomiskajā stagnācijā iestigusī, par savu politisko nākotni nedrošā savienība nerosina entuziasmu.

Kad Brisele tiks laukā no likstām, noskaņojums mainīsies. “Mūsu nākotne ir savienības rokās. Ja Lielbritānija pieņems eiro, mums vairs nebūs izvēles,” atzīst Didriks Tensets. “Kad Eiropas Savienībā iestāsies Norvēģija, būsim spiesti sekot tās piemēram. Jau pašlaik Islandes valdība savu nostāju pret ES saskaņo ar Oslo,” saka profesors Bergmans. Visilgāk “aizstāvēt neatkarību” grasās Lihtenšteina. “Divas trešdaļas mūsu pilsoņu ne par ko negrib to [neatkarību] atdot,” saka hercogs Nikolaus. Tomēr viņš atzīst, ka, ja Šveice izšķirsies par integrāciju, grūti būs ārpus vienotās Eiropas noturēt teritoriju, kas nav lielāka par trešo daļu Varšavas un kuras identitāti nosaka… Šveices franks.