“Expressen” – 2006.02.09.

Annas Dālbergas ievadraksts

IRĀNA – JAUNĀ LIELVARA

Kura valsts pēdējos gados ir visvairāk veicinājusi Irānas režīma nostiprināšanos? Pareizā atbilde: ASV.

Viens no daudzajiem paradoksiem aizvien pieaugošajā Irānas un ASV spēku samērošanā: kā Baltais nams dažādos veidos ir palīdzējis uzpumpēt Irānas jaunos muskuļus.

Vispirms ASV palīdzēja irāņiem atbrīvoties no ienīstās talibu varas Afganistānā. Pēc tam šādam liktenim tika nolemts Sadama režīms. Kaimiņvalsts no nāvējošas ienaidnieces vienā acumirklī pārvērtās Irānas ietekmes sfērā ar bezgalīgi daudzām iespējām procesus regulēt no attāluma.

Kā kronis visam ASV savā demokrātijas ieviešanas mānijā radīja iespēju gan Hizbollah Libānā, gan Hamas palestīniešu teritorijās iekļūt varas salonos.

Teherāna turklāt lielāku pateicību parādā ir ASV. Kā pasaulē lielākās naftas patērētājas ASV vairāk kā jebkura cita valsts raugās, lai naftas cena būtu augsta. Nav nekādas nozīmes, ka amerikāņi vērš sankcijas pret Irānas naftas sektoru. Nafta ir prece pasaules tirgū, un beigu beigās tieši ASV milzīgais pirkšanas spiediens garantē mullām miljardiem lielus ienākumus.

Nedaudz pārpīlējot tādēļ varētu teikt, ka ASV ir ne tikai izveidojušas jaunu ģeopolitisku spēles pānu šai dieva valstij, bet arī palielinājušas tās bagātību.

Man šķiet, ka Amerikas Ārlietu ministrijā Vašingtonā sēž ļoti daudz nervozu ierēdņu un analizē, kā Irāna izmantos jauno rīcības brīvību, jo ne jau tā bija domāts. ASV gribēja vājināt veco arābu nacionālismu, dodot triecienu tā centram Bagdādē, taču noteikti nedomāja, ka izveidojušos tukšumu aizpildīs šiisma spēki, ar kuriem nebija runāts vairāk nekā 25 gadus.

Jebkurā gadījumā Irāna kļūst par reģionālu lielvaru. Teherānas destruktīvā ietekme ir nojaušama ikvienā kaut cik nozīmīgā Tuvo Austrumu drāmā – svaigākais piemērs ir pravieša Muhameda karikatūru saceltā brēka. Ja turklāt īstenosies Irānas iecere pievienoties kodolvalstu klubam, tad lielvalsts statuss būs kļuvis par realitāti.

Ne jau tikai Rietumiem no šāda scenārija var piemesties baiļu žagas, bet arī visai sunnītu dominētajai arābu pasaulei.

Tātad cik satrauktiem mums vajadzētu būt? Visai nopietni.

Bilde tomēr nav tikai melnbalta. Tuvajos Austrumos vērojamajai šiītu musulmaņu renesansei piemīt ievērojams potenciāls. Tradicionāli apspiestā grupa vēlēšanās tiks pie sev atvēlētās varas pīrāga daļas.

Šiītu islāms turklāt var atskatīties uz revolūcijas gadiem, kamēr islāms sunnītu pasaulē vēl nav sasniedzis kulmināciju. Tieši sunnismā zeļ al Qaida un spridzinātāji pašnāvnieki.

Skumji, jo pastāv risks, ka renesansi par ķīlnieci var saņemt Teherānas režīms, kas apgrūtinās visus mēģinājumus reģionā iedibināt demokrātiju un mieru. Irāna jau ir likusi manīt, kādas problēmas tā var sagādāt, ja pret to izdara spiedienu saistībā ar kodolieročiem.

Apkārtējā pasaule tādēļ atrodas ļoti kutelīgā situācijā. Jo lielāks spiediens tiek vērsts pret Irānu un tās sabiedroto Sīriju, jo vairāk degmaisījuma tās pielej Tuvo Austrumu ugunskuriem. Daļa lolo cerības, ka ārēja spiediena dēļ satrunējušie režīmi beigu beigās kritīs, vai arī dažas ar ķirurģisku precizitāti mestas bumbas atrisinās visas problēmas. Es gan tā nedomāju.

Ārpasaulei nepieciešama reālāka stratēģija, kas, no vienas puses, apņemtos izdarīt pretspiedienu Irānas-Sīrijas asij, un, no otras, piedāvātu režīmiem iespēju izkļūt no aizvien pieaugošās izolācijas.

Sīrijas gadījumā runa ir par vietu pie sarunu galda nākotnes miera procesā ar Izraēlu. Irānas gadījumā runa ir par drošības garantiju un attiecību normalizēšanas ar ASV piedāvājumu apmaiņā pret atteikšanos no kodolambīcijām. Irānas augošā vara pasaulei rada jaunas galvassāpes, un iedarbīgas zāles vēl neviens nav izdomājis.

I.D.