 | 9. Mar 2012 @ 16:29  |
|---|
buros cauri vienam tekstam, kas ir valodā, kuru es nekad neesmu mācījies (vispār lasīt un saprast tekstu valodā, kuru tu cilvēks kaut kādos aizlaikos esi mācījies, ir stipri ātrāks process), bet rezultātā esmu uzdūries arī vienam dzejolim, kuru pēc izlasīšanas nolēmu kaut kur ieķeksēt, lai šams man nepiemirstas:
Guido Gezzelle
DE SLEKKE
Wacharme! En ik ben uitgekropen!
Ik, arme prije, die menig dag
en menig jaar te zitten plag,
gerust en ongestoord, in ‘t kave- en vensterloos
gebouw, dat mij alleen was open
en dat ik sluiten kon, gelijk een' peperdoos.
Een weke of drie, of meer mag ‘t wezen,
dat ik, den tragen slekkenstap
gekropen, langs den keldertrap,
met huis en erve op mij, al dichte ineengevat,
kwam ‘s morgens vroeg eens uitgebezen,
de wereld in. Maar zwijgt: wat aardig land is dat!
Daar zoeken ze al malkaar te lichten,
den eenen hier, den anderen daar,
‘t zij donker, of ‘t zij zonneklaar,
den voet al uit de baan, den hals al in het zand;
en, zonder eere of iets te zwichten,
daar vechten ze al met al, en strijen ten allen kant.
Ze slaan, ze kappen en ze kerven;
en iedereen, gebekt, gespoord,
of anderszins gewapend, boort
en bijt, ten hoopwaard in, standvastig, kleen en groot,
om dood te doen of zelf te sterven:
elk andere hond benijdt elk anderen hond zijn brood.
En ik! ‘k En kan noch tanden toogen,
noch hand, noch hiel, noch huid, noch haar,
noch voet, nog vuist, noch hoeven zwaar;
‘k en weet van stralen, noch mijn hoofd draagt hoornen, ‘t doet;
maar, op mijn hoornen staan mijne oogen!
Wat zal een arme slek, daar alles vechten moet?
Wacharme! En ik ben uitgekropen!
Ik keer weêrom, ik ga zoo rap,
van hier naar mijnen keldertrap,
en ‘k mets mij in. Dan, reppe of roere ‘t nog zoo stuur,
mijn deurke en doe ‘k voor niemand open,
en ‘k sluit mij, en "t geluk, weêr in mijn slekkenbuur! |
sākumā neko nevarēja saprast, pēc trešās izlasīšanas reizes daži vārdi sāka šķist saprotami. gan jau pēc vēl dažām izlasīšanas reizēm varētu sākt saprast, kas, ko, kāpēc un par cik.
valodas ir tik jocīgas padarīšanas.
ha, un daži par mani ir ņirgājušies, kad es esmu teikusi, ka man latīņu valoda ir jāraksta cv kā "saruvalodas līmenī" un vēl kaudzīte visādu jocīgo valodu ir tādas, ka jēgt jau neko nejēdzu, bet visādus sūdus pateikt un saprast māku.
tad nu rezultāts tāds pats, kā tev - neko nevienā valodā jēdzīgi nemākam, bet ja vajag, saprast var gandrīz visu. ok, izņemot arābu un tamlīdzīgās.
nu šajā dzejolī es jau no pirmās lasīšanas reizes šo to sapratu. bet dzejolim es pievērsīšu īpašāku uzmanību kaut kad vēlāk. tagad man ir cits, ar ko jātiek galā. bet nu, jā. kad man ir vajadzīga informācija, kas ir uzrakstīta valodā, kuru es nemāku, bet satur man pazīstamus burtus, izdodas ļoti veiksmīgi tikt ar visu galā, bet brīžiem man šķiet, ka būtu bijis daudz foršāk, ja es būtu kaut kādos aizlaikos mācījies tās valodas, no kurām man tagad diezgan regulāri sanāk datus izburt ārā (kaut kā visbiežāk man kādu no latīņu valodas 'bērniem' vajag izmantot).
bet vai tad tev latīņu valodu arī nebija jāmācās? man viņa kopskaitā pa filz fak un jur fak vairākus gadus bija jāmācās. un tad man beigās iepatikās un es pati savā nodabā vēl kādus gadus viņai būros cauri, jo - interesati tak.
nē, man nebija latīņu valoda jāmācās. man tikai ir tā, ka ir jālieto diezgan daudz vārdu latīņu valodā vai vārdi, kas no tās ir veidoti.
oj, bezpupuzačīt, tad tev pēdējais laiks viņu sākt mācīties! nopieti! tā ir kruta valoda, pat ja pilnīgi nevajadzīga un beiKta - vienalga ir noderīga! man liekas, ka man moš kaut kur ir kaut kas par viņas mācīšanos, ja neesmu atdevusi jau kādam.
viņa ir tik noderīga un tik beigta, ka arī bez mācīšanās, nākas to lietot katru dienu un pilnīgi neiespējami dzīvot bez tās lietošanas.
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}