 | 1. Mar 2012 @ 15:17  |
|---|
tā kā pēc atgriešanās atpakaļ no atvaļināšanās esmu bisku sācis atgūties un arī ievāktajā materiālā (profesionālais kretīnisms vai ziniet) sāk samazināties entropija, tad atļaušos sākt te ierakstīt savus piedzīvojumus.
tātad viss sākās tai tālajā gadā, kad es..
nu labi. nepieminēšu tik senus notikumus, bet sākšu ar šā gada 18. februāri, kas bija mana īsā atvaļinājuma pirmā diena.
tā kā man bija jāceļas jau pirms pieciem, lai laicīgi ar vilcienu varētu aizceļot līdz lidostai tāltālā pilsētā, tad es nakti uz 18-to vispār negulēju (iepriekšējā vakarā līdz pusnaktij strādāju, jo bija pirms vaļināšanās vairāki svarīgi papīri jāsacep). es sevi pazīstu pietiekami labi un, ja man gulēšanai ir tikai kādas četras stundas palikušas, tad tas nozīmē, ka es guļu stipri ilgāk neatkarīgi no viesādiem modinātājiem un citiem miega piebeigšanas verķiem. un, ja ir kaut kas svarīgs, tad ar tik īsu laiku miegam labāk vispār negulēt. par šo es jau pirms gadu gadiem esmu pārliecinājies un mans ķermenis pret kādu citu vēl nav tapis nomainīts. tad nu notusēju tās dažas stundas pa māju un absolūtā elles agrumā aizdevos uz savu vilcienu. veiksmīgi tiku līdz lidostai un iedabūju sevi lidmašīnā. viss noritēja tik veiksmīgi, ka man jau bija skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā. šitā nemēdz būt. skaidrs ir, ka vai nu es kaut ko neesmu pamanījis vai arī kaut kas iet baisi grīstē. bet tā kā lidmašīna jau ir gaisā, tad vairs neko... man vispār tā lidošana ir paredzēta ar pārsēšanos Bergāmo uz citu gaisā pasitamierīci, nu un lidošanas laikā es izdomāju, ka vajag apskatīties, cik laika man tur tajā starplidostā būs jānomušī. izvelku esošā lidojuma un nākamā lidojuma papīru. skatos uz tiem laikiem un kājas kļūst arvien stīvākas un stīvākas... (te neliela atkāpe - tā kā vaļināšanās bija ne tikai vaļināšanās bet arī randevū ar vēl diviem čelovekiem, tad priekš visiem lidojumus un biļetes aizsita viens personāžs, kurš nebiju es). man tur sanāk, ka no piezemēšanās brīža līdz geitsslēgšanai ir tikai pusstunda. PUSSTUNDA!!! piezemēšanās notika laicīgi, bet tad kaut kādas padsmit minūtes nevienu nelaida ārā no lidmašīnas, tad sākās kaut kāda lēna kustība, tiku ārā un mērkaķa ātrumā tesos cauri visai tai lidostai kā tāda bumbiņa palēkdamies! ar manu ta resnumu šitā skriet! un tad vēl tā milzonīgā rinda pirms drošības kontroles. laiks skrien, bet tā rinda nekust nu nimaz... vobšem vēl jo projām nesaprotu kā tas sanāca, ka es tomēr uz to lidmašīnu paspēju. pēdējā mirklī. neko šitādu es vairs negribu atkārtot - neesmu vairs tik jauns, lai mani nervi to turētu un krāsotie mati nesirmotu. bet nu tā kā ir kaut kā viss izdevies un esmu atkal pasists gaisā, tad var atsākt elpot un domāt par to, kas vēl varētu gadīties. katrā gadījumā noskaņojums ir tāds, ka gribu, lai gadītos kaut kas labs - ar vienu stresa situāciju dienā pilnīgi pietiek un man vairāk nevajag.
tā kā es esmu tāds radījums, kurš brokastis neēd, bet ar visu šo ceļošanu jau pēcpusdiena pienākusi un mans pierastais pirmās ēdamreizes laiks, tad ķermenis sāk raidīt smadzenēm signālu - baro mani! nu iepazīstos ar to, ko Raienērs piedāvā. man nepatīk ne vieņu piedāvājums ne viņu cenas. vispār tai viņu piedāvājumā viens veidojums, pēc bildes un apraksta spriežot, bija kas tāds, ko varētu arī riskēt un paņemt. tieši to kā reizi pasūtīja man blakus sēdošs vīrišķis. i tago es nolēmu pagaidīt un apskatīties kā tas izskatās dzīvajā. nu vai ziniet, kad es to ieraudzīju,- sapratu, ka neko tādu es paņemt mutē nevaru. tad jau labāk vispār neēst. tā arī neēdu. pēc piezemēšanās devos izložņāt lidostu (man tur bija jāsagaida, kad piezemēsies kōrišs; un tam jānotiek apm trīs stundas vēlāk, tā kā nav jēgas nekur diži tālu doties). tātad nedaudz pavazājos un konstatēju, ka tamās lidostas snekotavas ir visai atbaidošas un tikai viena vizuāli ir ciešama. tad nu tur arī nopirku kaut kādu bulku ar gaļu, sieru un rukōlu (izdomāju, ka kārtīgāku ēšanu vajadzēs izveikt tad, kad visa 'šprotu kārbiņa' būs savākusies kopā un ārpus lidostas kaut kur, bet bulku paņēmu, jo kuņģis jau sāka kļūt pārāk neapmierināts un paust visādas rupeklības, kuras man nebija nekāds noskaņojums uzklausīt). manis ieplānto mierīgo bulkas apēšanu iztraucēja kaut kādi sīkie (divi puišeļi apm 20 vai 22-gadīgi). tātad šitie divi vīrišķi sāk mani lenkt un sist kanti, a es vienkārši savam kuņģim 'muti' aizbāzt gribu, nevis ar puišeļiem flirtēt. vobšem, šie no manis kaut ko grib, bet es šiem atbildu angliski, ka neko nesaprotu no šamo itāliskās vervelēšanas. tad nu šie vēl tur ko saka un tajā tekstā pavīd vārdi - 'no komprendo'. ta ij tos es uzreiz iegaumēju un turpmāk ik pa brīdim viņiem šito pasaku. bet viņi nevar mani likt mierā. ar žestiem liek noprast, ka šamiem patīk mana anturāža, mēģina noskaidrot no kurienes es esmu un kā mani sauc un vēl kaut ko es nekomprendēju. ar šo viņiem vēl nepietiek un viens no viņiem sāk ap mani grābstīties. bļins! un es tur kā idiots nevaru saprast - maukt šam pa purnu vai spert starp kājām. beigās izrādās, ka šams ar paļcomtičkanje metodi grib man likt saprast, ka šamam patīk mani gredzeni un viņš tos uzskata par krutiem. bet es negribu nekādus mazgadīgus itāļus; es gribu vienkārši piebeigt savu bulku. tad viņi aiziet. paldies dievam, varu beidzot ēst mierīgi bez traucējumiem. pabeidzu ēst un sāku domāt, ko vēl tādu riebīgu sadarīt, kamēr ir jāgaida. bet tak arī padomāt neļauj! šitie abi tirliņi atkal atvelkas un kaut ko man stāsta tai savā nevalodā. no tiem pāris vārdiem, kurus es saprotu un viņu žestiem man sāk rasties nelabas aizdomas, ka grib man ko notirgot. i tago es turpinu savu jau iesākto taktiku - 'no komprendo'. beigās viens izvelk no somas voņas butelīti un kaut ko vervelē. es turpinu nekomprendēt. beigās abi pieiet pie tās snekotavas pārdevēja un ar to parunā, ij man tiek pateikts angliski, ka šamie grib man pārdot to voņu par 19-mit jevrikiem. pasaku - no! nu tak atšujieties no manis! šie dodas prom. noskatos, uz kuru pusi viņi iet, un savācu savu tašu un dodos pretējā virzienā. bet nu tā lidosta, kur mums tas randevū ir sarunāt, ir visai maza, līdz ar to man šos puisiešus nākas satikt vēl. vispirms sākas pantomīmas teijāteris s ņizkimi poklonami un citādām uvažuhas izrādīšanas žestu kombinācijām, pēc tam atsāk man uzmākties, tā kā es spītīgi turpinu nekomprendēt, tad jaunākais no tā pārīša (kurš starp citu ir caca - gaišzilā jaciņā ar sārtu dāmas rokassomiņu pār plecu) man baksta ar savu somiņu un kaut ko saka, kas man atkal rada aizdomas, ka man vēl kaut ko grib notirgot. kad abi saprot, ka es nesaprotu, ko viņi grib, somiņa tiek atvērta un parādīts man tās saturs. tur ir smirdeklīši (gan smirdkociņi, bumbiņas, konusiņi un vēl kaut kādas formas vīraki sapakoti mēģenēs). un šitie smirdeklīši visi ir tajā jiptīgajā cacusivēnrōzā krāsā! mamma mia! tā krāsa tak ir tik indīga, ka es uzreiz iedomājos, ka, ja tos smirdekļus piekūpinātu,- dūmi arī būtu rōzā! tie, kas mani ir dzīvē skatījuši var mēģināt iedomāties to skatu, ka es sēžu pie galda, uz tā atrodas piekūpināts rōzā smirdkociņš un mani skauj rōzā dūmu mākonīši... man pašam šitādas šausmas iedomāties neizdodas... atkal pasūtīju viņus kuda podaļše. 'no' - viņi saprata un ļoti negribīgi atkāpās. klaiņojot pa lidostu satiku šamos vēl dažas reizes, bet tad vairs atkārtojās tikai pantomīms s ņizkimi paklonami. pēc tām rōzā šausmām es aizvilkos līdz snekotavai un paņēmu glāzi vīna - manam prātam bija vajadzīga palīdzība, lai atgūtos... tā nu es vēl kādu laiku pa lidostu padefilēju un tikai tuvojoties gaidāmā čeloveka piezemēšanas brīdim aizvilkos līdz arivaliem un tajā telpā piepakaļojos tā, lai redzētu to infoekrānu par gaisāpasistajiem. kad esmu tā ērti iekārtojies, redzu, ka uz kāpnēm parādās pazīstama seja. nu ja jau seja ir pazīstama - ņemu savu pekeli un dodos tās virzienā. tālākā čeloveka piezemēšanās gaidīšana jau izvērtās mierīga un patīkama, un pēc kādas pusstundas arī mēs visi trīs beidzot bijām kopā ij piedzīvojumi varēja sākties (varētu padomāt, ka vēl nekas nebija sācies; ka tik ne arī). tīri veiksmīg tikām pie noīrētās mašīnas, veiksmīgi atradām ēstūzi un tur ieturējāmies. ēstūzī bija fantastisks oficiants. pilnīgi lēmēts. rezultātā apkalpošana bija visai interesants process - gan lēna, gan kaitinoša, gan pārsteidzoša, gan pilnīgi neizprotama... reizi simts gados tāda veida apkalpošana ir pietiekami interesanta, lai to varētu pat izbaudīt, bet nu ne biežāk. pēc tam veiksmīgi atradām internetu, lai sameklētu pieņemamu naktsmītni un varētu aizdoties gulēt.
viesnīcas istabiņa bija gatavais ledusskapis. arī tālajos dienvidos tagad vai ziniet ir ziema. apkures viņiem nav un tā kā arī tūristu nav, tad viss tiek saldēts ciet. kaut kādi +15 pēc Celsija tā kā ir par aukstu patīkamai gulēšanai un kondicionieris neko diži ātri nespēj telpu piesildīt. vienīgais labums, ka neguļam parkā uz soliņa.
turpinājums sekos... |
bildītes, bildītes arī gribas!
nu pacieties tak! ne jau katru dienu es bildēju.
nu ja, un ne jau katru dienu kaut kur aizbrauc.
bet bildes ta gribas redzēt!
nu pie raksta par 19. februāri arī sāks parādīties kas no ilustratīvā materiāla ;o)
bet nu arī tur bīs daudz burtu. neesmu vēl tik daudz burtu uz savas tastitūras atradis, kad tos sameklēšu, tad ieklabināšu ;o)
burti man arī patīk. tev ir labi burti :)
;o)
nu man ir tikai tie burti, kurus mana tastitūra piedāvā ;o) citus pagaidām vēl nelietoju ;o)
bet galvenais, ka es visus tavus burtus atpazīstu! pat lielāko daļu tavu burtu kombināciju! cik nu mans iq 11 atļauj :D
zini - dažreiz arī es pats savus burtus atpazīstu, kad ieskatos savā cibā... un es nemaz nezinu vai man tāds iq maz ir - nekādi neizdodas to noskaidrot :D
ir, ir tev! starp 10 un 15!
:) man patika, luuc turpinaajumu
būs, būs turpinājums. vēl daudz dienu priekšā, par kurām jāpieraksta, lai neaizmirstas. ij notikumu daudz ;o)
He, he... Rozā mākonīši (zilonīši)... Tādai bildei ir makten jasapīpējas....
man pat šķiet, ka ar sapīpēšans vien būtu par maz. vajag ko niknāku ;o)
nu redzēsi jau redzēsi, bet tikai tad, kad es rakstīšu par to, kas tapa arī fotografēts. nevar tak visu uzreiz. nedaudz intrigas arī vajag ;o)
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}