|
dzīve ir viena drausmīga padarīšana un darba apstākļi man ir kaitīgi. vobšem man lielākā daļa no darba laika paiet vai nu sēžot pie datora vai kāda cita verķa ( tāda, kam divi caurumi augšā, bet viens apakšā un lai caurvējš nešvilpotu - stikli priekšā). savukārt, laiks te ir karsts un kondišens darbā nav. rezultātā nākas svīst... kā rezultātā rodas problēmas, vismaz man. nu tur padusēs iezieķēt pretsviedru dezīti nav problēmu. no svīšanas tas gluži nepasargā, bet vismaz nav tāds kvantums slapjuma kā no plīsuša stāvvada hruščovkā. bet ir kāda cita daļa, kur to dezīti iezieķēt īsti nesanāk, kā rezultātā svīšana notiek netraucēti. sviedri pēc sava ķīmiskā sastāva ir tuvi urīnam un karstumā noārdās tāpat. rezultātā v mežjegaģičnom prostranstve vēl pirms darba laika beigām ir izveidojusies amonjaka atmosfēra. un tāda vide nav tā gluži piemērotākā dzīvām šūnām :o( rezultātā uz to, laiku, kad tieku līdz mājām, pakaļa nelabā balsī ar putām uz lūpām bļauj par visa pastāvošā veltīgumu, par to, ka neviens viņu nemīl un vispārējo netaisnību. un viņu var saprast. viņas neapmierinātības izvirdumi pierimst tikai kādu brīdi pēc dušas, lai nākamajā dienā process tiktu atkārtots. vai nu man ir kaut kur jānocērt ozols, vai jātiek pie krēsla ar ventilatora funkciju, lai no apakšas pūš. vismaz pretsvīšanas dezīšus lietošanai turienes pasargāšanai no pārmērīgas svīšanas neiru atradis. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
