bija man viens jokains sapnis kārtējo reizi.
esmu atgriezies atpakaļ Durlandē. sēžu Doma laukumā pie galdiņa (ja tur bāru galdiņu ģeogrāfiskais izvietojums nav mainījies, tad "13 krēslos"). šķīvī ir kaut kas ēdams, glāzē vīns. blakus man (pa labi) sēž
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
pzrk, man pretī viņa meita, kura ļoti nopietnu sejas izteiksmi cīnās ar kaut ko savā šķīvī. no manis pa kreisi tieši pretī
pzrk sēž kaut kāda
ģēvuška. un ļoti gudri stāsta kā ir pareizi audzināt bērnus. uz manu jautājumu - cik viņai pašai ir bērnu - tiek atbildēts, ka neviens. tālāk pie katras viņas izteiktās bērnkopības ģenialitātes mēs abi tēviņi saskatāmies un pasmaidam. tā tas turpinās līdz atbrauc autobuss, no kura bez citiem bērniem izbirst arī abi mani puikas (jaunākajam trīs gadi, vecākajam pieci)... es tajā Doma laukumā biju tikai tāpēc, ka tur vecākiem jāsavāc bērni pēc ekskursijas...
nepietiek ar to, ka es reiz biju apbērnojies IRL, man tagad vēl arī sapņos ir bērni. murgs kaut kāds...
/vispār es kaut kādā zintnieku vai tamlīdzīgā lapelē lasīju, ka sapņos organisms sūta signālus par savām slimībām... ja jau man sapnī bija divi dēli, varbūt pārbaudīties vai man nav sēķlinieku vēzis un vai mana ieplānotā atgriešanās LV nav paredzēta koka mētelītī. bet no otras puses - varbūt to labāk nemaz nezināt...