šorīt bija vienkārši fantastisks lietus. gāza kā ar spaiņiem. tajās dažās minūtēs, kas man bija atlikušas līdz darbam (kad izgāju no mājas vēl nelija) tā, ka no manis tecēja ūdens; pat krekls bija galīgi slapjš. kolēģi, protams, sajūsminājās un deva padomus - izņem no kabatām personu apliecinošus dokumentus, pārējo izmairkšanai pakļauto drazu (piemēram, ūdensnenoturīgo tušu:)). tagad salstu (slapjās bikses es tomēr nost nevilku un ar pliku dibenu pie mikroskopa nesēžu). jūtu, ka drīz arī šķaudīšu. vismaz tā pirmsšķaudīšanas sajūta degunā jau ir. un lai arī jau ir dienas vidus, es vēl jo projām varu kā vecā anekdotē uzdot dumu jautājumu: -Berimor, što u meņa hļupajets v baķinkah? (-vada, ser. -što ona tam ģelajet, Berimor? -hļupajetsa, ser...)
/un man šodien vēl būs jāatstāj telpas?... šitik slapjam... |