tā, kamēr es godīgi virpoju un tikai brīžam varēju ieskatīties cibā čerez savu mobilekli, jums te bijis kārtējais MAS par bērniem un vecumu. Pagaidām esmu izlasījis vienu burvīgu viedokli (http://klab.lv/users/tante/461160.html), kuram varu piekrist.
un man arī ir viedoklis. es sen izdomāju, ka negribu bērnus un ka centīšos nodrošināties pret šādu varbūtību. šī doma man ir jau kopš kādu 12 gadu vecuma (neprasiet, no kurienes man tā doma radās; neatceros). un dzīve man iekārtojās tik jauki, ka varēju mest bažas par apbērnošanos vispār pie malas, jo vīrieši vēl nav spējīgi dzemdēt. un manas dzīves laikā jau nu toč, ka nesāks. un ar domu, ka te viens sīks ir uzradies, es vēl jo projām neesmu apradis un negrasos ar šo domu aprast. pietiek, ka es ar viņu ņemos, ka es tērēju savu naudu ne tikai sev, bet arī viņam, pietiek, ka es samierinos ar to, ka tagad neaiziešu uz teātri vai kino, jo sīku vienu neatstāt, bet Vitori de Sika "Umberto D." šams līdz galam nespēs nolūrēt. labi pagaidām tas bērns ir tikai uz laiku. un es ceru, ka šai ziņā nekas nemainīsies un ka pēc tam es varēšu paskatīties kāda ir bijusi mana ietekme uz viņu (pēc kādiem padsmit gadiem). un ja nu kaut kas mainīsies, tad es toč lamāšos. vai te cibā, vai vēl kaut kur, bet lamāšos un, lai pats velns nemēģina neļaut man izlamāties, vai arī dabūs pa biksēm. nu, labi. bērna klātbūtnē nelamāšos un neteikšu, ka es bērnus negribu. ne jau viņš vainojams pie tiem pigoriem, kurus pieaugušie sastrādā. var jau būt, ka dzīve piespēlēs arī tādu situāciju, lai es savu viedokli mainītu, bet nu...
un arī par vecumu man ir ko teikt. es gribu novecot. ir tajā procesā kas fascinējošs. un novecot es vēlos kopā ar kādu tik pat plānprātīgu radījumu kā es pats. gribu es to pakāpenisko sačervelēšanos, sagumšanu un pukošanos no rīta, ka kādam atkal naktī ir bijusi nesaturēšana un jāsteberē gultasvešu mazgāt. nu ir tajā savs skaistums ir. un es vēlos to visu piedzīvot. var jau būt, ka tā man ir bērnības trauma, bet par šo es netaisos savus uzskatus mainīt. es labi apzinos to, ka es neesmu vairs pirmā svaiguma cirslītis, bet vēl jo projām priecājos par to, ka kļūstu vecāks. par katru nodzīvoto gadu. un nav man skumju vai rūgtuma par to, ka ir sapņi, kurus es neesmu piepildījis un kurus nekad tā arī nepiepildīšu. kāpēc? tāpēc, ka man tīri veiksmīgi ir izdevies sastrādāt tādas lietas, kuras citiem nekad neizdosies, lai kā viņi arī censtos. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
