|
vakar man bija ze diena. es ne tikai iesēju tos lakstus, kuru sēklas salasīju Sicīlijā (nu man ir tāds kretīnisms - ja es kaut kur vazājoties redzu lakstu ar gatavām sēklām, bet man nav ne mazākās nojēgas pat par to, pie kuras dzimtas šams pieder,- sēklas jāievāc un jāiesēj; a vdrug izdīgst un kaut kas arī izaug), bet sasēju vēl visu ko. nu tā - ja jau reiz man ir 'brīva vieta puķpodā'...
tātad bez nezināmiem brīnumiem es iepuķpodoju zemeņu sēklas, sviesta pupiņas, ķiplokus, citronzāli un arī kaut kādu smukumlakstu, kā arī kivi. šodien savu kārtu gaida trīs begonijas, dilles un fizāļi. par vīģēm nevaru izdomāt - sēt vai nesēt... man ir pieejamas tikai četras palodzes un uz tām jau tā pat visādi brīnumi aug.
es pat darbā esmu aizaudzējis vienu palodzi. es tur nātri esmu iestādījis. un lops makten lekns tapis. šitai nātrei neviens nav paskaidrojis, ka nātres ir tas augs, kas puķpodos iestādīts neaug, bet nīkuļo un brīvestību grib, un ārpus tās vietas, kur pats iesējies, sprāgst nost. |