| |
 | 20. Jul 2006 @ 12:33  |
|---|
kad cilvēks nomirst - pirmās emocijas, kas pārņem ir dusmas. niknums, par to, ka jams atmetis pekas... it kā vajadzētu pēcāk pāriet un tāvietā nākt citām iz'jūtām. nekā.
nepāriet.
es nemāku piedot šo aiziešanu. ja cilvēks aiziet. pārvācas citur, ja nav nekādu varbūtību viņu kādreiz dzīvē satikt -- viss kārtībā. tas ir normaļi. bet nāvi es nespēju piedot. nekādi nesanāk. un ja nu es pats sev nespēšu piedot savu nāvi...
pat savai žurkai es neesu piedevis, ka viņas vairs nav. divus gadus vairs nav... |
Žurka tas ir īpaši. Es savu kā labāko no visiem saviem radījumiem pieminu.
Bet ne jau par žurku bij puksts..
| From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) murse |
|---|
| Date: |
11. Augusts 2006 - 12:40 |
|---|
|
|
|
|
(Link) |
|
Jā, pazīstami.
Jorpojām šad tad domāju par to. Ja tas cilvēks šeit ir - kaut arī es viņu nekad nevarētu satikt, vai parunāties - bet vismaz es varu SAPŅOT par to. Par to, ka tas ir iespējams, ka varbūt kādreiz tā notiks. Taču nāve atņem to iespēju. Tagad es domāju tā, ka mēs satiksimies otrā pusē varbūt. Vai arī, es neiznu.. varbūt jāraksta vēstules? Varbūt tā var to cilvēka tēlu iedzīvināt šaipus - visamz tikdaudz, lai domās sarunātos.
Es arī saprotu, ka cilvēki pēc mīļoto nāves mēdz nomirt arī paši, bez redzama iemesla. Droši vien tā vilkme ir tik liela, ka vari pat pāriet no vienas pasaules otrā - lai tikai būtu blakus.
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |