:
Pieņēmu grūtu lēmumu likvidēt visu ērkšķaino dārzā - vai gandrīz visu. Vilkābeļu dzīvžogs ir lāsts un murgs, nekad mūžā nevajag audzēt ērkšķainus dzīvžogus, jo kādam tie būs jācērp un ērkšķi būs visapkārt. Vīra māsa pirms daudziem gadiem man uzdāvināja sarkanlapaino bārbeli, un desmit gadus esmu mocījusies ar sirdsapziņu, jo krūms aug kā zvērs, jāgriež divreiz gadā, izskatās efektīgi, bet, kā paskatos, tā dusmas par tiem ērkšķiem un to, ka dāvana, tāpēc emocionāli grūti likvidējama.
Pieņēmu lēmumu krāt žogam, ielas pusē droši vien kaut kādam paneļu žogam ar betona stabiem, pārējai teritorijai tos metāla 3D paneļus, lēšu, ka vajadzēs 5-6 tūkstošus eiro. Par žogu domāju katras brīvdienas, kad ejam staigāt ar suni, jo viņš ir savos gandrīz 12 gados kļuvis tik lēns un negribīgs, ka esmu paslepus (no suņa) sākusi apskatīt kucēnu cenas ss. Šurp pārvācāmies, kad Ričs jau bija ieradināts turēties savā teritorijā, bet iepriekšējā mājā mums bija žogs ap teritoriju, taču ar jaunu, enerģisku suni es negribu riskēt, un žogam ir jābūt pirms suņa. Domājot par žogu, nupat piešķīlās, ka kaut kādā veidā pirms žoga meistaru saukšanas ir jālikvidē tās četrus metrus augstās, blīvumblīvās vilkābeles gar visu ceļu. Sāku gūglēt, protams, latviski visi raksti ir par to, cik brīnišķīgs dzīvžogs ir vilkābeles, pērciet tik un stādiet. Kā likvidēt tos drausmīgos, padsmit centimetru diametra stumbeņus, kā izzāģēt četrus metrus augstas vilkābeles kādu 50 metru garumā, kā pēc tam tikt vaļā no celmiem - tikai tagad sāku saprast, kāpēc Artūra vaigs top drūms un bāls, kad vien līksmi čivinu par žogu materiāliem un visu to daili, ko taisos stādīt gar žogiem. Žogs un vārti (un nauda) būs tikai puse vai ceturtdaļa no bēdas. Jo vairāk lasu par to, kā urbt caurumus celmos un gāzt iekšā herbicīdus - bet tā, lai neiztek pa otru pusi ārā, - jo drūmāks un bālāks top mans vaigs.
Pieņēmu lēmumu krāt žogam, ielas pusē droši vien kaut kādam paneļu žogam ar betona stabiem, pārējai teritorijai tos metāla 3D paneļus, lēšu, ka vajadzēs 5-6 tūkstošus eiro. Par žogu domāju katras brīvdienas, kad ejam staigāt ar suni, jo viņš ir savos gandrīz 12 gados kļuvis tik lēns un negribīgs, ka esmu paslepus (no suņa) sākusi apskatīt kucēnu cenas ss. Šurp pārvācāmies, kad Ričs jau bija ieradināts turēties savā teritorijā, bet iepriekšējā mājā mums bija žogs ap teritoriju, taču ar jaunu, enerģisku suni es negribu riskēt, un žogam ir jābūt pirms suņa. Domājot par žogu, nupat piešķīlās, ka kaut kādā veidā pirms žoga meistaru saukšanas ir jālikvidē tās četrus metrus augstās, blīvumblīvās vilkābeles gar visu ceļu. Sāku gūglēt, protams, latviski visi raksti ir par to, cik brīnišķīgs dzīvžogs ir vilkābeles, pērciet tik un stādiet. Kā likvidēt tos drausmīgos, padsmit centimetru diametra stumbeņus, kā izzāģēt četrus metrus augstas vilkābeles kādu 50 metru garumā, kā pēc tam tikt vaļā no celmiem - tikai tagad sāku saprast, kāpēc Artūra vaigs top drūms un bāls, kad vien līksmi čivinu par žogu materiāliem un visu to daili, ko taisos stādīt gar žogiem. Žogs un vārti (un nauda) būs tikai puse vai ceturtdaļa no bēdas. Jo vairāk lasu par to, kā urbt caurumus celmos un gāzt iekšā herbicīdus - bet tā, lai neiztek pa otru pusi ārā, - jo drūmāks un bālāks top mans vaigs.