:
Ievēroju, ka pēc saskarsmes ar nelaipniem/augstprātīgiem cilvēkiem, ar kuriem man obligāti jāsaskaras (iestādes, speciālisti, vērtētāji, arhitekti) un kuriem uz to īso brītiņu ir zināma vara pār mani, visu dienu jūtos iemīta zemē. Viss, kas saistīts ar mājas vērtējuma kārtošanu, man liek justies kā noziedzniecei, kas kaut ko pretlikumīgi pārbūvējusi savā mājā. Mājai tātad uzreiz draud uzsprāgšana, nodegšana, applūšana, sagrūšana un bankas izputināšana, un tas, protams, var uztraukt vienīgi vērtētājus un banku, jo es pati jau esmu tik bezsirdīga neliete, kas nemaz nedomā par savas ģimenes drošību, bet būtu jāliek cietumā par savām noziedzīgajām darbībām ar savu īpašumu.
Šodien viss negaidīti strauji pavirzījās uz priekšu, jo kadastrs JAU atsūtīja kadastrālā uzmērījuma lietu un robežplānu, es internetā Ogrē atradu arhitekti, kuras uzvārdu gūglējot, ārā neleca balvas par milzu tiltiem un sabiedriskajām ēkām (kaut kā palika iespaids, ka tie apbalvotie negrib krāmēties ar to, lai garāžu būvvaldē pārsauktu par tehnisko telpu). Pēc desmit minūtēm aizbraucu pie arhitektes, viņa izrādījās ļoti cilvēcīga, visu sāka bīdīt. No manis 250 eiro, un viss atrisināsies (cerams) tuvākajā laikā, pēc tam vēl 14 dienu termiņš būvvaldē, tad pilnīgi nezināms termiņš vērtētājai, kura visu marinē kopš aprīļa, un, iespējams, varēšu noņemt ķīlu no hipotekārā kredīta. Vēl jau nekādus "hop", bet stāsts nav par to. Stāsts ir par to, ka es, visa tāda stresaina, pēc šīs vizītes aizspēros pēc pārtikas un pamanīju, ka veikalā esmu gatava atvainoties jebkuram, kurš man ar ratiņiem ceļu aizšķērsojis vai grib tikt pie kases pirms manis. Man ir aizdomas, ka tā ir tā padomju domāšana, tas "asertivitātes" trūkums, kas nav skaidrojams ne ar kādu pašapziņas trūkumu, jo tais jomās, kur darbojos, esmu pilnīgi normāls, pašapzinīgs, gana līdzsvarots cilvēks. Bet, tiklīdz kas tāds, kur es pati neko nespēju ietekmēt, kur visur ir nesaprotami gaidīšanas termiņi un iespējamas piesiešanās, atpakaļ atmešanas un bezgalīgi tēriņi nez par ko, tā kļūstu niecīga. Ir taču cilvēki, kuri ieiet tādās iestādēs kā savu kalpu mājās, met galdā papīrus un saka - man vajag tagad, dariet, citas lietas atlieciet. Nezinu, cik bagātai man būtu jābūt, lai es spētu tā justies.
Šodien viss negaidīti strauji pavirzījās uz priekšu, jo kadastrs JAU atsūtīja kadastrālā uzmērījuma lietu un robežplānu, es internetā Ogrē atradu arhitekti, kuras uzvārdu gūglējot, ārā neleca balvas par milzu tiltiem un sabiedriskajām ēkām (kaut kā palika iespaids, ka tie apbalvotie negrib krāmēties ar to, lai garāžu būvvaldē pārsauktu par tehnisko telpu). Pēc desmit minūtēm aizbraucu pie arhitektes, viņa izrādījās ļoti cilvēcīga, visu sāka bīdīt. No manis 250 eiro, un viss atrisināsies (cerams) tuvākajā laikā, pēc tam vēl 14 dienu termiņš būvvaldē, tad pilnīgi nezināms termiņš vērtētājai, kura visu marinē kopš aprīļa, un, iespējams, varēšu noņemt ķīlu no hipotekārā kredīta. Vēl jau nekādus "hop", bet stāsts nav par to. Stāsts ir par to, ka es, visa tāda stresaina, pēc šīs vizītes aizspēros pēc pārtikas un pamanīju, ka veikalā esmu gatava atvainoties jebkuram, kurš man ar ratiņiem ceļu aizšķērsojis vai grib tikt pie kases pirms manis. Man ir aizdomas, ka tā ir tā padomju domāšana, tas "asertivitātes" trūkums, kas nav skaidrojams ne ar kādu pašapziņas trūkumu, jo tais jomās, kur darbojos, esmu pilnīgi normāls, pašapzinīgs, gana līdzsvarots cilvēks. Bet, tiklīdz kas tāds, kur es pati neko nespēju ietekmēt, kur visur ir nesaprotami gaidīšanas termiņi un iespējamas piesiešanās, atpakaļ atmešanas un bezgalīgi tēriņi nez par ko, tā kļūstu niecīga. Ir taču cilvēki, kuri ieiet tādās iestādēs kā savu kalpu mājās, met galdā papīrus un saka - man vajag tagad, dariet, citas lietas atlieciet. Nezinu, cik bagātai man būtu jābūt, lai es spētu tā justies.