Pilna rakstu sērija lasāma šajos linkos==>
Pirmā daļa ;
Otrā daļa ;
Trešā daļa ;
ceturtā daļa .:)

Turpinu rakstiņu sēriju par tām mūzikas būšanam padomju Rīgā,
kad šo rindu autors savu "tēns" jaunību vadīja nu jau tālajos
70to gadu otrajā pusē un drusku vēlāk...

Tātad - viens no toreizējo mūzikas fanu "slepenajiem ienākumiem" bija
spēja un iespējas (kā nu kuram... ) iegūt savā īpašumā TIKAI
slepeni iegādājama "rietumu" skaņu plates. Vēlreiz atkārtojos:
tās maksāja no 70mit rubļiem (jaunas/"neattaisītas") līdz 20-30
rubļiem (vecākas par 1-2 gadu un arī jau krietni padrillētas/
"sašvīkātas"/nekvalitatīvas). Vēlreiz salīdzinājumam - 140
rubļi toreiz bija nekvalificēta strādnieka alga apmēram...

Kur tad tie diski bija piējami. šodien to ar grūtībām jau varam
iedomāties, BET reiz bija tādi laiki, kad katrs albums bija jāmeklē
burtiskā nozīmē melnos caurumos/pavārtēs ar uguni. Jā, bija
dažas konkrētas vietas Rīgas centrā un pievārtē, kur tāda
mūzikas produkcija bija piējama.

Vismasveidīgākā publika plūda uz Beberbeķu mežu, kur katru svētdienu
ap plkst.10 sākās dažādas publikas čupošanās. Protams, neatļauta
un no varas iestādēm neatbalstīta. Un tomēr - attiecīgajā laikā
visi Rīgas - Jūrmalas vilcieni bija piepildīti ar cilvēkiem, vagoni
strauji tukšojās Babītes stacijā (neatkarīgi no laika apstākļiem...).
Visai lielas cilvēku masas devās no Babītes nelielās stacijas atpakaļ
uz Rīgas pusi, kur mežiņā (lidostas pusē no dzelzceļa) pie
galvaspilsētas robežas jau murdēja vairāku tūkstošu "galvu" līls
pūlis: pircēji, skatītāji un arīdzan "aizliegtās kapitālistiskās"
produkcijas pārdevēji, arīdzan mainītāji. Bija aizliegtas un deficītas
grāmatas, piem. slavenā dokota Zālīža "Mīlestības vārdā"...

Bet nu pievērsīsimies mūzikai. Tur - protams - bija tie ilgi gaidītie
un sen nolūkotie ārzemju diski. Arī šo rindu autors, kādu vasaru
krietni pastrādājis laukos, nopelnīja pāris 100tus rubļus. Līdzās
skolas precēm ... tajā tirdziņā nopirka arī "Saxon" (arī šodien
vēl darbojas šī britu "heavy metal" vienība) disku. Padrillēja,
ierakstīja lentēs draugiem trim. Pēc divām nedēļām turp atpakaļ
un samainīja jau pret "Ufo" jauno albumu, pēc tam pret "Swēt" + "Flētwood
mac" diskiem, pēc tam pret "Uriah Hēp's" - "Conquest" albumu, un tā
tālāk... Gada laikā tika pie 10mit diskiem. Turklāt katru disku
vēl pa dienām mainījās (iepriekš sazvanoties) ar citiem paziņām.
Tā par vienu cenu bija iespējams tikt pie 100 aizliegtajiem diskiem
nieka gada laikā. Varētu teikt, vienreiz bija jānopērk tas "starta
kapitāls" un pēc tam jālaiž tas apgrozībā. To līdzīgi man
darīja vēl 1000šiem cilvēku Rīgā un Latvijā (jādomā - arī
visā bijušajā PSRS).

Tas Beberbeķu tirdziņš laiku pa laikam mainīja dislokāciju... jo
reizi 2 mēnešos šo baru iztrenkāja gādīgā padomju milicija
(tagadējās policijas toreizējais analogs). Tad vajadzēja pārgruntēties
uz citu vietu, piemēram - uz Imantas toreizējiem smilšainajiem laukumiem,
kas vēl nebija apbūvētas ar tagadējām dzīvojamām guļam - kārbām).
Bet pēc laika tas tirdziņš atgriezās atpakaļ.

Otra populārākā vieta cits mežs pie Gaiļezera (kur tagad netālu ir
tā slavenā slimnīca). To vietu sauca par "biržu", un tur pulcējās
tikai un vienīgi mūzikas piekritēji ar saviem diskiem. Vairāk - lai
savstarpēji mainītos, nekā pārdot... Arī svētdienās. Dīvaini, bet
to baru neviens netrenkāja. Turklāt - šī "birža" turpināja darboties
ilgus gadus, vēl arī šajos "jaunajos laikos" (rindu autors pēdējās
ziņas par saietu dzirdēja vēl pirms nieka 3 gadiem!!!) ...

Vēl mazāks bariņš svētdienās pulcējās citā mežiņā, pie celiņa,
kas no Lenina (tagad Brīvības) ielas veda gar Fizkultūras institūtu
(tagad Sporta Akadēmija) pāri dzelzceļam uz savrupmājas rajonu.

BET, ja necietās gaidīt līdz svētdienai... tad diskus bija iespējams
samainīt un nopirkt katru darbadienu ap plkst.18 tajā pagalmā, kas
bija aiz Politehniskā institūta galvenās ēkas jaunās piebūves (tagad
Rīgas Domes nesen atjaunotā māja) pagalmā. Tur katru dienu bija 1-2,
bet reizēm arī 10mit tie lielākie mūzikas fani un disku kolekcionāri.
Visas šīs vietas "darbojās" slepeni, bet-zināja visi, kuri vispār
sekoja ārzemju rokmūzikas vietējām aktivitātēm.
-------------------------
Jā, bet, kur tad cilvēki "rāva" to info, lai būtu kāda orientācija
par jaunākajiem rietum-muz-diskiem. Iespējas stipri neliekas - bet
bija!!
* Izslavētā "Radio Luxembourg", kas darbojās līdz pat 1991. gadam;)))
Tā raidīja no Lielbritānijas, to retranslēja Dānijā, un bija vienīgā
vidējos garuma radiovilņos dzirdamā mūzikas komercradiostacija arī
Latvijas lielākajā daļā (runā, ka tā "noklāja" teritoriju no
rietumu robežas līdz Cēsīm austrumos). Runāja angliski, un toreiz jau
bija komercradiostacija tajā formātā, ko mēs daudz un tik lieliski
(šo formātu) zinām un pat esam pārbaroti šodien. Protams, varējām
RL dzirdēt pateicoties tikai tam, ka bija piējami vidējie viļni, kamēr
"fm" diapazons ideoloģisku apsvērumu dēļ bija liegts lielumlielajai
cilvēku masai (lai nedzirdētu nejauši vēl kādas no "dzelzs aizkara"
tās puses kaitīgās radiostacijas). Protams, RL bija uztverams slikti:
vāji, ar traucējumiem, cauri visādiem trokšņiem ->kaut kas pilnīgi
neiedomājami šodienas izlutinātajai "jauno laiku" publikai. Dienas
vidū - vispār pilnīgs klusums, kaut kādas pirmās "pazīmes" bija
ap plkst.20. Ap 22viem dzirdamība vēl uzlabojās un bija puslīdz
ciešama naktīs līdz 7ņiem-8ņiem nākamajā rītā. Skanēja daudz
rietumu mūzikas, kas zināja ko angliski-varēja viedēta jaunākās
ziņas. Bet visa "sāls" bija, protanms, iknedēļas Lielbritānijas
TOP40, kur visas tās jaunākās dziesmas skanēja sarindotas pēc
tās šausmīgi kapitālistiskās valsts un jau toreizējās popmūzikas
citdeles cilvēku izpirkto singlu daudzuma:)))
Lieki teikt, katras skolas katras 7.-11.klases biedru vidū bija vismaz
1-2 gudriem, kas ieprieksējā vakarā šo "topu" bija klausījušies un
nu dalījās ar informāciju pārējiem. Lieki teikt, ka šādi mūzikas
gudrie tajā klasē bijā nepārtrauktā "topā":)))
* Otrā vietā bija uz īsajiem vilņiem piējamais "BBC" krievu radio-
kanāls, kur cita vidū (piektdienas vakaros) skanēja Vsevoloda
Novgorodceva vadītais mūzikas raidījums nieka 15 minūšu garumā,
kur nedaudz pavērās priekškars aizliegtajai mūzikai...arīdzan, gods
un slava ->tur pārsvarā tika skandētas kārtīgas rokgrupas:ziņas un
mūzika. Jā, bet - to mūzikas raidījumu sasniedza arī visu citu
"aizrobežu" krievu un arīdzan latviešu raidījumu liktenis. Citiem
vārdiem, tas nokļuva zem "zāģa" - jeb speciāli izraisītiem traucējumiem
ēterā. šos traucējumus saskaņā ar ideoloģisko pret-cīņu pret
visu "kaitīgi-rietumniecisko" tehniski veica t.s. traucējumu stacijas
(torņi arī Rīgā), kas uz attiecīgajām frekvencēm lika virsū
burkšķus un čīkstoņu, lai nebūtu dzirdamas padomju varas
nesankcionētās "balsis"... Ironijas pēc - arī tolaik slavenā
LPSR Radio raidījums "Mikrons" iesākumā tika veidots kā pretsvars tām
kaitīgajā "Amerikas balsīm" (tajā pašā dienas laika...hehe). Jā,
un tamdēļ daudzreiz arī Novgorodceva pāraides lielākoties pagāja
ausīm garām...
* Kaut kādas druskas bija dzirdamas daudzos citos īsvilņa raidījumu
frekvencēs... bet - viss pa drusai.
----
Kas nāca vēlāk - jau 80tajos-->par to nākamajā turpinājumā.
:))))