sametis
raitis
.::::..
December 2021
      1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31

sametis [userpic]
Toreiz - atskats mūzikas vēsturē

==> (4)

Pilna rakstu sērija lasāma šajos linkos==>
Pirmā daļa ;
Otrā daļa ;
Trešā daļa ;
ceturtā daļa .:)

Turpinu rakstiņu sēriju par tām mūzikas būšanam padomju Rīgā,
kad šo rindu autors savu "teens" jaunību vadīja nu jau tālajos
70to gadu otrajā pusē un drusku vēlāk...

Iepriešējās reizēs (->sk. šīs tēmas citus rakstus) jau viedēju
par mūzikas info iegūšanas lietām PSRS totalitārās ideoloģijas
apstākļos, tā sacīt. Bet... bija vēl dažas "spraudziņas", kur
to aizliegto muzikālo info varēja iegūt. Turklāt pat ļoti legālā
ceļā.

Protams, skaļi netika afišēts - taču jau agrīnajos 80tajos bija
iespējams lasīt gan (tagad jau "aizsaulē aizgājušo") nedēļas
avīzīti "Melody Maker", gan arī ASV "smagās muz-industrijas"
nedēļnieku "Billboard". Un pat "New Musical Express" šad un tad
varēja pārlapot.

Visas šīs toreiz kārotās lietiņas varēja sadabūt Latvijas
Valsts bibliotēkas (tagad laikam Akadēmiskā bibl.) apcirkņos...
Protams, protams, saprotams - ne jau tā no "ielas" varēja nākt un
šos izdevumus lāpstot... Bija visādas pinķerīgas atļaujas jāsadabū.
Dažos gadījumos mazāk, bet dažos gadījumos vairāk "šos papīrus"
vajadzēja sagrabināt.

Vispirms, šāda iespēja VISPāR NETIKA REKLAMēTA (kā mēs šodien te
sacītu...). šo rindu autors pirms gadiem 25ciem par attiecīgo avīžu
pieejamību uzzināja no paziņas paziņas paziņas... tā sacīt. Visi
(ar klasisko mūziku saistītie) cilvēki zināja par Valsts bibliotēkas
mūzikas nodaļas vietu Kr.Barona un Kirova (tagad Elizabetes) ielu
stūrī. Visi zināja: tur biezā slānī bija muz-klasiķu notis,
grāmatas un pat skaņu ieraksti (kurus par dažām kapeikām minūtē
varēja ierakstīt arī atnestā magnetfona lentē). Tie, kuri vairāk
urķējās estrādes mūzikas izziņas virzienā: nonāca līdz
iespējai palasīties Vācijas Demokrātiskās republikas (tagad
Austrum-vācijas nabadzīgākās provinces, ja kāds nezin') mēnešnieku
"Melodie und Rhytmus" (tas bija tik sen, ka vairs precīzi neatceros
šos nosaukumus), un ungāru "Ritmus", kā arī liel-krieviskos (PSRS)
"Estrada i Cirk", "Estradnaja muzika...".

Tikai LPSR visprominetākie dj-džeji (kuri toreiz "grupējās" ap
mega-populārajiem "poligrāfiķiem" un vēl šur tur) zināja, ka tajā
pašā mūzikas nodaļā vēl šis tas piējams. Viens - ne tik prominets
dj-džejs (laikam pats saklausījies nostāstus) šo iespēju pavēstīja
arī šo rindu autoram:))

Pa uz "savas ādas" (un visi citi pavisam ziņkārīgie) steidzās uz šo
muz-nodaļu cerībā iegrimt "aizliegtajā auglī" - rietumu rokmūzikā
(toreiz pavisam citā cieņā bija tieši ROKS, "abbas" un "itāliešu"
popsa-vilnis pāri prātiem vēlās vēlāk...). Bet... nekā nebija. Ne
tuvu ne katram tika piešķirts "izredzēto" statuss.

Nu redziet, lai šo neafišēto muz-presi lasītu tikai ideoloģiski
"taisni" cilvēciņi, tad bija vajadzīgas vēl lietas pirms tam izdarīt.
Skolnieki jaunākās klasēs vispār netika pielaisti pie angliskotās
muz-preses (dzirdēts gan, ka Atmodai Trešajai tuvojoties .. vecuma
cenzs tika atcelts). Bet vecākajās klasēs dzīvojošie jau varēja
rīkoties... bet tikai ar skolas direktora parakstīto iesniegumu kā
lūgumu "atļaut iepazīties ar informāciju". Šajā iesniegumā bija
jānorāda precīzs iemesls, kamdēļ būtu vēlams "lasīt tieši
šīs" avīzītes. Piemēram - lai "varētu gatavoties gaidāmajiem
klases vakariem".

Skolu beigušajiem - bija jāsaņem iesniegums no uzņēmuma vadības (kur
jau paši strādāja) arī šādu pašu lūgumu. šo rindu autors šādu
atļauju pats sev izgādāja no toreizējās darbavetas ... (tagad jau
bankrotējušas) Rīgas Porcelāna fabrikas. Manu atļauju parakstīja
rūpnīcas direktors un galvenais grāmatvedis, bet pamatojums bija "lai
labāk varētu apgūt angļu valodu" (lai gan nevienam nebija skaidrs,
kamdēļ varenās "sociālisma tēvijas" iedzīvotājam šī "kapitālistu
mēle" vispār bij' jāzin!!??).

Nu lūk, tad "Melody Maker" un "Billboard" bija pieejams tikai caur
šādu kārtību. Ja šos minētos pop-izdevumus varēja lasīt (lasītavā,
bet ne stiept uz māju kā "parasto" lasāmvielu) ar vispārēju atļauju,
kas vienreiz pa gadu atjaunojama, tad "New Musical Express" ... bija
saņemams vēl krietni grūtāk. Iemesls??? Iemesls - NME bija visai
naidīgi noskaņots pret tā laika sociālismu pasauli, ko visvarenāk
mums (tiem, kuriem sodien ir vismaz 35 un vairāk, un kuri savā
apzinīgajā mūžā vēl paspējuši citādā sociāl-ekonomiskajā
formācijā padzīvot) prezentēja "brālīgo tautu saime" - Padomju
Sociālistisko Republiku Savienība -> PSRS! Ja "MM" un "BB" savās
rakstu slejās prakstiski ne zilbes galu nepieminēja sociālistiskās
"skaņu mākslas" pastāvēšanu, tad "NME" visai regulāri ("Amerikas
Balss" - bija tāda imperiālistiska raidstacija no "kordona" otras
puses, raidījumi tur bija arī latviski -- stilā) "uzbrauca" šiem
sociālisma "jaukumiem". Tamdēļ šis izdevums glabājās toreizējās
liel-bibliotēkas specfondos. Un tikai ļoti "ideoloģiskajiem" izturētiem
"kultūras" funkcionāriem (uzvārdus neminēsim, lai viņi mierīgi dus
dziļajā pensijā un pat Aizsaulē šodien), kuri "Cīņas", "Literatūras
un Mākslas", "Dzimtenes balsī" un pat "Pionieris" laikrakstos driķelēja
(reti, lai šie teksti nepārvērstos par pretējo -> rokmūzikas
reklāmu) pastāstus par "imperiālistu sapuvušo mūziku". Aizsteidzoties
bišķi notikumiem priekšā - jāsaka: teksti no šīs "sērijas" pēdejo
reizi vīdēja vēl 1991. gada centrālajos PSRS avīzēs. Bet pēc tam
ar mums vēl labā atmiņā esošiem notikumiem sākās citi laiki ar
jau citu "ideoloģiju" (un memuārus varbūt par visjaunākajiem laikiem
rakstīšu pēc laika...).

Bet atgriežamies pie "NME" lasīšanas. Padomju laikos šo kaitīgo
muz-avīzi daži varēja lasīt tikai tad, kad Valsts bibliotēkas
direktoram bija iesniegta atļauja uz KONKRēTO NUMURU UN KONKRēTO
LAPPUSI. šo rindu autors (atzīšos...) nobijās no uzskaites varbūtējā
"nevēlamo sarakstā" un pat nemēģināja dabūt spec-atļauju.

Vēl runāja (skaudīgas mēles) par to, ka visa šī deficītā rokprese
tika saņemta apmaiņā no kāda ārzemju (dzīvojoša "sliktajā valstī")
letiņa, apmaiņā pret Raiņa un citu atļautu rakstnieku kopotajiem
sējumiem. Un kādam Arvīdam Mūrniekam tās pašas avīzētes ar "pirmās
nakts tiesībām" tomēr tika ļauts nest uz mājām.

Nu, lūk, bija gan tā info: saraustīta, selektīva un nekonsekventa.
---
Mjā, te varētu vēl daudz ko runāt. Un runāsim! Nākamajā reizē:
par to, ko par "kaitīgo" mūziku rakstīja / un raidīja medijos. Tajos,
kas bija pieejami arī mirstīgajai publikai. Arī bija interesanti un
neiedomājami no tagadnes viedokļa :/