[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]
Below are 11 journal entries, after skipping by the 20 most recent ones recorded in
Radost Stroynik's LiveJournal:
| Saturday, June 28th, 2014 | |
| 2:14 pm | Brivdienas ir kluvusas par krishanu laika bedre, turklat katrreiz ar ceribu, ka bedre varetu uzradities akacis bez dibena uz izkapshanas iespejam. |
| Wednesday, June 18th, 2014 | |
| 11:32 pm | ir tādi darbi, pirms kuru pabeigšanas ir jāpiedzeras |
| Tuesday, February 25th, 2014 | |
| 9:56 pm | Kad 1827. gada 27. maijā viņš vairs nevarēja sevi uzturēt, Po pieteicās Amerikas Savienoto valstu armijā kā ierindnieks. par po |
| Saturday, November 2nd, 2013 | |
| 8:20 pm | writing If Blake could do this when he sat down to shite, Think what he might do if he sat down to write. |
| Monday, June 11th, 2012 | |
| 6:55 pm | bananas skatoties "bananas" atskārtu, ka toms treibergs atgādina tādu lv mērgo vudiju. Link |
| Sunday, March 18th, 2012 | |
| 12:52 pm | keidžs & co
Biju uz tiešām lielisko šveiciešu laikmetīgās mūzikas duo
UMS ‘N JIP koncertu. Keidžs, Šnābels, Berio u.c. Un piedzīvoju daudzas,
iespējams naivas un tomēr atklāsmes par to, kas ir un kas nav mūzika (kur tā
sākas un kur beidzas).
(Keidža "Lekcija par neko" nošu fragments) Kā jau konceptuālistu paaudze, visi komponisti iztausta robežas - kurā brīdī runa ir mūzika (vienmēr? tad, ja to par runu padara ritms? tad, ja to par runu padara izpildītājs (=mūziķis)?); kādā brīdī saprotu, ka par mūziku var kļūt arī žests (šķiet, tas bija Berio skaņdarbā) - solists pa vidu runas un skaņu gabaliem izpilda žestu, plaukstu savelkot dūrē un atlaižot, nekas jau nenoskan, bet tā kā tas notiek noteiktā ritma zīmējumā un pa vidu citām skaņām, pamanu, kā tas tomēr uztveras, kā viena no skaņām vai vismaz skaņdarba elementiem. Caur to kļūst burtiski sajūtams, ka gabals vienreiz uzkomponējas komponista galvā, tad tiek atskaņots un otreiz tiek savilkts kopā / uzkomponēts klausītāja prātā (uztverē). Un tur arī tas vecais stāsts par to, kāpēc jauno mūziku klausīties ir "jāpierod". Jo žests vai runa manā galvā automātiski iztulkojas kā mūzika, tikai tāpēc, ka tie iekļauti man atpazīstamā struktūrā, ko jau pazīstu kā mūziku. Līdzīgi kā pupiņvalodā - iespraužot zilbi pu- pirms katras "normālās" valodas zilbes, vārdu mēs tāpat atpazīstam tāpēc, ka mums ir tik pazīstama tā pamatvaloda, ka spējam to atpazīt arī ar jauniem elementiem pa vidu. Un tāpat arī ar mūziku, kurā pakāpeniski var iemānīt jaunus elementus, tie pievienojas izpratnei par mūziku, var iet tālāk un iemānīt vēl citus, un, šķiet, komponisti ar to to arī nodarbojas. Vēl, protams, patika Keidža ironija skaņdarbā "Lekcija par neko". Cita starpā "Nothing is not a pleasure if one is irritated, but suddenly, it is a pleasure, and then more and more it is not irritating" Tagad klausos Bernstaina 1974. gada lekcijas par laikmetīgo mūziku (un ne tikai), ko savam rakstam klāt pielicis Šlāpins. Un interesanti, ka viņš arī sāk ar mūzikas un lingvistikas salīdzināšanu. Un vēl ir neticami, cik loģiska un bez liekvārdības ir Bernstaina runa - tā, it kā kāds rullētu priekšā sagatavotu tekstu. Tā viņa runas loģika ir rakstīta teksta loģika. Varbūt tiešām iestudējis vārds vārdā? Koncerts - prāta piedzīvojums. |
| Wednesday, March 7th, 2012 | |
| 9:51 am | Gaidīju autobusu rajonā un pīpējošs džekiņš kapučjakā man kaut ko prasa. Aizdomājusies uzreiz neattapu, ko. - Kā lūdzu? - es prasu. - Vai Jūs nepateiktu cik ir pulkstenis? - viņš pārprasa ar frāzi, kas sastopama galvenokārt valodu mācību grāmatās. Ar krievu akcentu, protams, un uzreiz saprotu, ka sākumā viņš mani uzrunājis krieviski. - Cемь пятнадцать. – atbildu es. Īsa saruna, bet patiesībā kondensēta drāma. Mirklī, kad dzirdu viņa "Vai Jūs nepateiktu...", saprotu, ka mans „kā lūdzu?” tikpat labi varēja izskanēt kā audzinošs „kā lūdzu?" un man uzreiz sagribas apliecināt, ka nē nē, tas nebija audzinošs „kā lūdzu?”, tāpēc par katru cenu bija jāatbild krieviski. kurš izgudroja toleranci?! |
| Saturday, December 4th, 2010 | |
| 6:57 pm | b1, lv trūkums organismā un kad es tai vācu dakterei prasu, kāpēc mans iekaisušais nervs kā nedzīst tā nedzīst, viņa saka, ka b1 vitamīna trūkst. kur dabūt, prasu es, un viņa: kartupeļos, rupjmaizē un saulespuķu sēklās. ha ha ha, tā mana dzimtene ar visu krievu minoritāti, smejos es. |
| Monday, May 3rd, 2010 | |
| 6:59 pm | drowning by numbers man kūlis izskatās pēc grīnveja un grīnvejs pēc kūļa mazliet |
| Thursday, April 29th, 2010 | |
| 7:00 pm | iegādāties mīļāko nez no kuras valodas latviešiem tā mīļākā iegādāšanās? vakar palasīju psiholoģijas grāmatu, skaidrītes jaunarājas tulkotu, tur ik pa brīdim smieklīgi stāstiņi no dzīves par to, kā izgāja žakam, žaklīnai vai pjēram. un līdz ko žaka sieva iegādājās mīļāko, žakam atkal viss bija kārtībā. |
| Thursday, January 15th, 2004 | |
| 8:57 pm | Par to, kas modē, vaicā ārstam! Sieviešu žurnāliem bieži pārmestais niķis - stereotipu veicināšana, dzimumu sociālo lomu uzspiešana (norādīšana, kas tad ir „īsta” sieviete un „īsts” vīrietis), patiesībā ir galvenais iemesls, kāpēc šādi žurnāli tiek lasīti un rakstīti. Janvāra žurnālā „Santa” publicētais Aijas Kažokas raksts „Maldi un patiesība” liek domāt, ka skaistuma ideālu veidošanā iesaistās arī ārsti – ginekoloģe sniedz ieskatu kaunuma apmatojuma modē, iesakot arī „saprātīgas” plastiskās operācijas. Pats raksts ir diezgan neviennozīmīgs – tas sākas ar nostāju, ka nepatika pret savu ķermeni bieži vien balstās sabiedrības aizspriedumos par to, kādam ir jābūt skaistam ķermenim, pret ko varētu līdzēt „seksa guru” J.Zālīša ieteikums „ik rītu uzsmaidīt saviem dzimumorgāniem” un citi vērtīgi padomi. Tomēr, rakstam ieskrienoties, autore atmet domu par to, ka nevarētu būt vienotas receptes skaistumam, attiecību veidošanai, paziņodama, ka „svarīgāk par izskatu ir prast parādīt savu interesi par seksu”. Un tas nozīmē – piekrītošos mājienus ar galvu, nejaušus pieskārienus un lūpu aplaizīšanu sarunas gaitā (uzjautrinoši būtu redzēt šos visus paņēmienus liktos lietā vienlaikus!). Skatieni un kustības pirms tam, protams, jāizmēģina spoguļa priekšā. Dotam arī striptīza recepte un līdzīgi padomi. Tas viss, protams, mūsdienīgu sievieti un arī vīrieti vairs nespēj pārsteigt, bet pārdomas raisa atsevišķa sleja „Mode mainās arī seksā”, kurā savas pārdomas (prognozes?) par kaunuma apmatojuma modi izsaka ginekoloģe. Vispirms jau šķiet amizants šo zināšanu avots - ginekoloģe iesāk: „Patlaban, kā redzu (izcēlums šeit un turpmāk mans – A.D.), modē ir šauras kaunuma apmatojuma strīpiņas, turklāt krāsotas, balinātas, arī raibas. Tas izskatās ļoti skaisti. Daudzas sievietes mēdz noskūt visu pauguriņu, bet atstāt dabisko apmatojumu uz kaunuma lūpām. Patiesībā glīti ir arī puslīdz mežonīgi atstāts apmatojums, Tas gan sastopams reti, jo, tāpat, kā vīriešu „trīs dienu bārdiņa”, prasa pastiprinātu tīrību un kopšanu. Taču pāris atraktīvas kundzes ir bijušas, kurām viss ir atstāts dabiskā veidā – mežonīgs, bagātīgs -, bet es teikšu, ka tur ir arī savs šarms, ja vien papildus piestrādāts ar ķemmi un labu šampūnu”. Ir mazliet neparasti apzināties, ka apmeklējot ārsti, ginekoloģi, viņa papildus medicīniskajai izmeklēšanai ievāc ziņas par jaunākajām tendencēm apmatojuma modē, ko pēcāk publicē medijos. Tā tu riskē (kaut anonīmi) tikt ierindota tajās „pāris atraktīvajās kundzēs”, par kurām izteiciens „bet es teikšu, ka tur arī ir savs šarms...” neliecina neko labu. Tālāk seko vēl neparastākās lietas – ārste izsakās, ka „normālas” krūšu plastiskās operācijas „saprāta robežās ir noteikti ieteicamas”, un atzīstas, ka agrāk sievietēm tika stāstīts, ka raženas kaunuma lūpas „nu galīgi nav nekas”, savukārt tagad, kad mode un iespējas ir mainījušās, tiek ieteikts tās koriģēt; Var jau būt, ka uzskats par to, ka ārstam vajadzētu būt tikai veselības problēmu risinātājam, ir novecojis, un tagad klāt nāk skaistumkopšanas funkcija, jo „tas kā mēs izskatāmies, iespaido mūsu domas, līdz ar to veselību”. Tomēr – ja to nedara sieviešu žurnāli, skaistumkopšanas saloni un draudzenes, tad vismaz ārsti šķita pēdējie, kas sievietei varētu norādīt, ka nevis tas, kā mēs izskatāmies, bet tas, kā mēs uztveram savu izskatu, samērojot to ar apšaubāmiem ideāliem, ir iemesls raizēm un problēmām. Tā vietā ārsti, šķiet, aktīvi sāk iesaistīties skaistuma ideālu tiražēšanā. Līdzīgas pārdomas raisa cita sieviešu žurnāla „Ieva” īstenotā akcija, kuras iniciatori bijuši tieši mediķi – sadarbībā ar Veselības centru 4 un tā skaistuma klīniku, tika izsludināts konkurss, kurā varēja pieteikties uz savu problēmu atrisināšanu – sākot no celulīta iznīdēšanas, līdz krūšu palielināšanai un plastiskajai operācijai. Šķiet, ka plastiskajiem ķirurgiem būtu jānoskaidro patiesos iemeslus, kāpēc pacients izšķīries par operāciju (kas ir ķirurģiska iejaukšanās cilvēka citādi veselajā ķermenī) un jāpalīdz tikt skaidrībā pašam klientam, vai operācija ir nepieciešamais risinājums. Tā vietā ārsti paši dodas klāt, piedāvājot operāciju, publiskajai akcijai ar reklāmas funkciju izvēlētos slaidas un jau citādi pievilcīgas kandidātes, kurām plastiskā ķirurģija nav avārijas rētu dziedēšana, tauku atsūkšana nav veselības problēmas risināšana, tādā veidā ārsti norāda, ka operācija būtu iespējama (nepieciešama?) arī tev, ikdienišķais lasītāj. Nemetu akmeni sieviešu žurnālu dārziņā – radot (drīzāk jau nostiprinot) skaistuma ideālus, normas, tie parasti cenšas parādīt ceļus šo ideālu sasniegšanai, kas savukārt var kalpot par laimes sajūtas aizstājēju, galu galā sieviešu žurnāli tiek lasīti tieši tāpēc, ka ļauj sevi samērot ar kādu citu. Neparasta šķiet ārstu iesaistīšanās skaistuma ideālu propagandēšanā, paziņojot – ja tavs kaunuma apmatojums ir dabisks, „mežonīgs”, bet ar labu šampūnu un ķemmi kopts, tad tu esi viena no dažām atraktīvajām kundzītēm, savukārt, ja labs šampūns ir izpalicis, tad tevis nav vispār. |
