ублюдок's Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Thursday, December 9th, 2010
| Time |
Event |
| 4:11p |
par pārdomām, par pinokio malkas pagalē un citu krepu
Kā Jūs jau labi zināt, mainās laiki, mainās modes, vēlmes, vajadzības un paradumi. Kas bij aktuāls vakar - ir totāls šits rīt, vai otrādāk. Viskijs, vodka un alus laikam ir vienīgie, kas notur savu pozīciju cauri gadsimtiem. Nu vot, ir fiška. Izlasījos krustu šķērsu un atradu, ka vienā vietā (pie aziātiem gan, kas nozīmē 90% jebļas, 10% rezultātu) ir izkoduši tādu ķipo organisko stiklu, kas kvalificējās visām ķīmiskā sastāva drošības prasībām, lai būtu dodams bērniem un vēl piedevām baisi izturīgs esot. Nu tas tā, forumu baumas un patiesību diez vai izdosies izzināt bez padziļinātas izpētes.
Nu lūk, un tad es izdomāju, ka tās krāsainās hdpe polietilēna šūpoles uz atsperes varētu hujārīt no tā stikla. Iedomājies - stikla zirdziņš, mocīts, pīlīte. Nereālākais glamūrs. Visa rubļovka rindā stāvētu. Un tagad jautājums, ja es uzhujārīju prototipu, nu labi, teiksim 500 vienības un izpārdodu un tad fricis, kaut vai tas, no kura vislaik špikojam mēs, ņem un sāk griezt savas stikla atsperšūpoles tādā veidā ielikdams mani kaktā. Vai es no viņa varētu kaut ko prasīt? Tirpināt viņu cerot uz eiro un audi rs8 ar tiesas lēmumu?
A par mainīgām lietām bij tāpēc - ka viss mainās, arī tingeļtangeļi un ja nebūsi inovatīvs, tad berlīnes municipalitātes kontraktus neredzēt kā savas ausis. | | 8:15p |
Par komjuņikeišen
Šis patiesību sakot būs varen gaudulīgs ieraksts, kurā nebūs ne miņas no lētas bravūras vai nepamatotas lecības. Runa būs par šāsdienas „MAS” (tiem kas tankā – jautājums vai esam redzējušies ārpus vadiem), dzīvošanu perifērijā un finansiālo mazspēju.
Sāksim ar „MAS”. Vai Tu/Jūs esat skatījuši mani vaigā un izvērstā gadījumā redzējuši manu pielieto, sarkano aci? Jautājums tiešām labs, bet secīgi uzvedina uz domām :”Kad pēdējoreiz?” , jo savulaik esmu bijis diezgan sabiedrisks zēns, kurš centās atzīmēties katrā ballē, vai vismaz katrā otrajā. Šobrīd sevi sēžam kādā štābiņā atceros visai miglaini. Bet bija taču forši. Pilnīgi dekadentas pļēgurošanas runājot par „augsto”, „būtisko” un tā tālāk Mi6, kas vakara gaitā pārvērtās par stihiskiem kodieniem Ļeņingradā ar neskaidru vakara noslēgumu un pamošanos kaut kur. Nedaudz piezemētākas, bet tajā pašā ne mazāk jestras dropītes iekš Red Fred. Vakari korporācijā, vakari reklāmas aģentūrā un protams, kā kronis visam – mediju kodieni treknajos gados. Tas bija tā ļoti lopiski, bet tajā pašā laikā arī mīļi – mediju aģentūras tiek nodzirdītas līdz krišanai, fonā dzied štībelis un debesis almāzos. Forši bij. Pat kaut kāda nauda makā vadījās – Šveices slēpošanas kūrorti, Leksusi un penthausi. Viss labākajās žanra tradīcijās. Tas ir tā, ja skatās atpakaļskata spoguļos, ko darīt ir visnotaļ nožēlojami.
Kas trūkst? Kodieni, almāzi un Rīga netrūkst. Trūkst sabiedrības. Mana vienīgā, vērā ņemamā sabiedrība ir kundze un brālis. Brāli es satieku laikā no 8 līdz 18, kundzi no 18:20 līdz 7. Viss pārējais ir totāls marazms un sviests. 60% no atlikušā laika ir „rūķi”. Pa to burzmu gadās ar pa kādam sakarīgam, bet nospiedošais vairums ir – a-b-c-e-bļe-nahuj. Tundra pilnīga. Bail ka pielipinās. Tad ir klienti kur es izspēlēju ludziņu atkarībā no situācijas. Vietējais barčons, kur nereti rodas sajūta, ka platei pārlec adatiņa. Rīgas (Cibas) pseidointelektuāļu vārsmošanā bija kaut kāda dinamika, šeit – zero. Ar precizitāti piecas minūtes varu prognozēt cikos tas vai tas kakls sāks stāstīt kā deviņdesmitajos kofemolkas uz poliju dzinis...
Un saproties, tas mani ritīgi besī. Besī ka nav ar ko parunāt. Pagāšgad ziemā aptekalēju vietējās NVO, paklausīties, pasēdēt diskusijās un tā. Pirmās divas reizes varbūt bija interesanti, pēc tam jau parādījās cikliskums un tendence malt vienu un to pašu. Noslīdēju. Tagad pieteicos domes uzņēmēju konsultatīvajā padomē. Izskatās ka būs tas pats scenārijs kas ar NVO. Ja es būtu ticīgs, baznīcā lūgtos – lūdzu pārsteidziet mani, lūdzu lūdzu. Aber nekā. Tukšais salms uz riņķi vien ka mobilizējamies Eiropas fondam. Kas tas fonds tāds, ko viņš ziemā ēd nevienam īsti skaidrības nav.
Tā nu es te dzīvoju nosacītā sabiedrības vakumā. Var kādreiz aizlaist ar čaļiem makšķerēt, medībās vai pirtī pasēdēt, bet tas ir tik vecišķi, tik ļoti tā... Es itkā tieku uzņemts ballēs, sabiedrībās, bet tās ir tādas svešādas, vēl negremojamas. Es labāk tomēr gribētu vēl Mi6 kādu reizīti iedzert un pacitēt Čaku, nevis pieņemt to, ka tagad tu dzīvo perifērijā, tev ar brāli ir bizness, atbildība un taviem „sobutiļņikiem” ir jābūt ja ne ar G klases mersi, tad vismaz rajona izpilddirektoriem.
Kur ir problēma jautāsiet? Problēma ir maksātspējā, jo nevar gan zivtiņu apēst gan uz zariņa apsēsties. Nāvīgi gribas uz korporāciju. Tā ka acīs cērtās. Lai to izdarītu man vajag nomaksāt kavēto biedra naudu un nolasīt referātu. Kad ir idejas referātam – makā dilonis. Kad spīd nauda – jāstrādā un nav laika referātam. Absurdi ne, it īpaši ņemot vērā to, ka parāda summa ir smieklīga. Bet vot nevaru samenedžet, vienmēr kaut kas gadīsies. Gribās uz Mi6, RedFred vai jebkuru citu balli? Aber lūdzu, tikai taksis 20LVL plus vēl tas, ko vakarā notrieksi. Atkal vieglāk pasēdēt mājās. Un tā no vakara līdz vakaram, no nedēļas līdz nedēļai. Rīts-darbs-rimi-vietējais barčons-mājas-rīts-darbs-.....
Jā, ir izaicinājumi darbā. Vieglāk strādāt, ja pastāv ilūzija, ka strādā priekš sevis. Ir kaut kāda motivācija un tā tālāk. Bet arī es neesmu robots, man bail ka drīz lampiņa sāks dzist. BET, pirms pirmatnējais entuziasms būs izdzisis, mēs šeit būsim kļuvuši par pašiem krutākajiem!
Nu jā, un šovakar man ir divi baušķinieki , kurus jau esmu izdzēris rakstot šo penteri un pusīte viskarika, kurai kak raz ķeršos klāt.
Runā ar mani! | | 10:14p |
par lietām
Tā kā viskāriks jau sāk rādīt dibenu, arī es varētu kļūt nedaudz atklātāks un izgaismot mazā pīļudīķa seklās, bet duļķainās dzelmes. Savulaik studēju politologos ar domu, ka kādudien es varētu kļūt sabiedrības mīlēts un atzīts pilsonis, kas lems tās pašas sabiedrības likteņus. Nu ko vien jaunības maksimālismā nesadomāsi! Jāatzīst, ka tas par ko vārsmoja Ašmanis, Runcis un tas ko vīterojām ar Puriņu un Šulcu LU vēstures un filozofijas fakultātes "štābiņā", par nelaimi krietni atšķiras no tā ko redzam ikdienā, sadzīvē un saeimas ziņojumos. Vismaz es ticēju ideāliem, valstij un patriotiskai ekonomikai. Labi, LU SZF referātos politiku ar ekonomiku jaukt nedrīkstēja, pasarg dievs vēl par to izteikties, līdz ar to, atļaušos pieņemt, ka daļa no mana kursa, vai vispār fakultātes produktiem to nespēj skatīt vienotā kontekstā. Ja to nespēj pat "mācītie" tad ko var gaidīt no tautas. Vēlētājiem I mean.
Vēlētājam vajag smuki, lai būtu uz žurnāļa, lai būtu uz bilborda un lai būtu krējums ar prjaņikiem paciņā pirms iecirkņa iešķiebts. Nu vot un tagad ar brālīti domājam kā būt. Es piemēram esmu bezpartejisks. Nav, nebūšu, ja nu vienīgi lokomatīve. A par lokomatīvi - tas garš ceļš un tēriņi. Un te mēs nonākam tuvāk stāsta esencei. Kas es par partijas lokomatīvi? Vēlvienu sīkpartiju veidot būtu nožēlojami, līdz ar to vai nu jābūvē vēlviens grandiozs projekts vai jāpieslejas kādam esošam brendam ko pasildīt. Pirmajam scenārijam nav naudas, otrajam - ticības. Lai gan, pirmā variantā - nauda atrastos (pjanij bazar) , bet būtu parādā un saitē. No sērijas - dod man tiltu vai siltumtrases! Otrajā variantā būtu jāfuksē (fuksis- biedra kandidāts, uzticības iemantošanas laiks), kam mana patmīlība ir par augstu. Un vēl, ja sekojat iepriekšējam ierakstam, tad man ir krietni vētraina jaunība, kura noteikti negatīvi ietekmēs gan fuksi, gan lokomatīvi. Toties man ir brālītis, šķīsts kā bāreņa asara. Viņš pat uz pāvesta vietu varētu iet - nedzer, nepīpē, maģistrs ar bērniem. Viss ir pēc gostiem, pat darbavietas rada, pat nodokļus maksā.
Sausais atlikums - es gribētu, bet nevaru. Brālītis varētu, bet negrib. Paradokss, no diviem brāļiem nevar uztaisīt vienu sūda deputātu. Un atbilde, kāpēc negrib bija ļoti vienkārša un līdz kaulam loģiska. Mārtiņ, tu domā ka ja būvēsi tiltu, tad viss būs baisi labi?, labāk darīt savu lietu, un tici man, perspektīvā mēs nopelnīsim vairāk ar tingeļtangeļiem, nekā četrus gadus "ņemot", un miegs būs mierīgāks...
Zinot kā tas notiek šeit, nevaru viņam nepiekrist. Tu kā pagastvecis iesildīsi kapeiku uz ceļubūvi, bet visu atlikušo mūžu mocīsies atmiņās - kā es ņēmu. Savukārt latvietis, kas pārdevis mantu Minhenes municipalitātei gulēs mierīgi.
Ko es ar to gribēju teikt? Bērni, neiesim politikā, jo tas ko stāsta skolās un partiju prezentācijās ir viens. Otrs ir tas, kā tas notiek dabā. Likumprojekts, iepirkums utt.
Mūsu problēma ir tā, ka Latvijā nav "vecā kapitāla". Aristokrātijas, Rietumeiropars municipalitāšu bruņinieku tradīcijas, ticības nācijai utt. Mēs pagaidām esam pļušņiki, un katrs kas ir ievēlēts, ievēlas nevis tāpēc, lai pagastam, novadam, pilsētai vai valstij būtu labi, bet tāpēc, lai varētu rīt. Piecus, septiņus un desmit procentus. Ir dažādi iemesli kāpēc kandidē, bet neviens no tiem nav tāpēc, lai veidotu labāku Latviju.
Tāpēc arī mēs nekandidēsim. Pat nedomāsim par to līdz tam brīdim, kad būsim tik gana nodrošināti, lai projektu pretendenti nevarētu ietekmēt mūsu lēmumus! | | 11:22p |
par to ka viss nav tik slikti
Gadās arī izņēmumi, reti, bet gadās. Man vajadzēja uzkrāmēt vienu vilcieniņu Alsungā. Tā un tā, visas lietas, ideja, projekts, tāme, paraksts, rēķins un darbs. Totāla rutīna. Pat peļņas nav, jo tur vajadzēja tā un šitā un vispār - darbs pa nullēm. Aiz kā man tieši šis Alsungas vilcieniņš ir palicies atmiņā? Dēļ novada priekšsēdētāja. Visticamāk viņš mani neatceras, bet es viņu atceros gan. Nedaudz vecāks par mani (es izskatos uz 22, kaut arī 30), viņš , ap 35-40. Un kamēr es biju tajā domē, tas čalis ritīgi rukāja. Viņš bija lietas kursā par to, ka tur sprādzis apkures katls, tur dzērāji bujaņī, tu tas un tas. Viņš bija novada domes priekšsēdētājs tajā izpratnē kā to saprotu es, nevis glums zutis, kurš runājot par pašvaldības budžetu, tēriņiem un prioritātēm sejā ievelk tādu "a kas man" izteiksmi. Vot Alsungas vecis bija kārtīgs sava novada , pagasta ciema vadītājs. Vismaz es Viņu tādu ieraudzīju.
For google search : Grigorijs Rozentāls | | 11:52p |
Par komjuņikeišen
Runā ar mani |
|