ублюдок's Journal

Par pavasari
Arī mūsu ciemā ir iestājusies ilgi gaidītā ziema, ar dubļainiem ceļiem un slidīgām ietvēm tā ieskauj mūs ar savu mitro aukstumu, kas liek satuntulēties ciešāk un izgrūzt lamuvārdu salstot trolejbusa pieturā. Vispār pretīgi, teikšu kā ir - p-r-e-t-ī-g-i. Es esmu ziemas, vasaras, rudens un pavasara cilvēks, neviens gadalaiks manī neizsauc tādu nepatiku kā piemēram rudens beigas/ziemas sākums

krii . Nu ziema, nu auksti - forši! U prirodi, ņet plohoi pogodi! Teikts vienā krievu dziesmiņā. Vot pirms diviem gadiem biju 200 km aiz polārā loka, -25-30. Zajebisj! Tikko, pirms Ēģiptes biju Šveicē, -12, zajebisj! A vot šitā purga ko mēs redzam aiz loga ir pilnīga huiņa, vēēē, pēē, kaka. Lai gan, kas tur tāds, ziema kā ziema, bet man nepatīk. Man piemēram nepatīk, ka uz ceļa kaisa sāls un smilšu maisījumu, vot kāpēc nekaisa tādus mazus, šķeltus akmentiņus zirņa lielumā kā visās balto cilvēku zemēs? Kāpēc? Kāpēc ietve ir pieblietēta kā slidotava, nevis notīrīta ar sniega pūtēju vēl pirms tas nabaga sniegs nav piesalis? Nu kāpēc? Vot sapratu kāpēc man nepatīk latvju ziema pilsētā, uz laukiem jau vēl tā, smuki un skaisti, bet pilsētā tas ir pizģec. Un zini kāpēc man nepatīk Rīgas ziema, a vot tāpēc, ka viņa ir tieši tāda pati kā Ļvovā, Ivano Frankovskā vai kaut kur Himkos Maskavas pievārtē. Tāpēc ka ir pretīgais sāls un smilšu maisījums, ir slidīgās ietves and so on. Pat Kijevā šobrīd ielas ir tīras, maķvašu, par Cīrihi nemaz nerunājot.

Nu ja, ne jau par sāls maisījumu ir stāsts, stāsts ir par pavasari, par pavasari, kas iestājies manā pieliekamajā. Vot piemēram japāņu kociņš man ir pilnīgi neizskaidrojama parādība. 1 mēnesi tas zaļo, vienu ir nokaltis, tad atkal zaļo, tad atkal nokalst. Tobiš cikls viņam tāds? Vārdu sakot, lai paliek mums nezināmas izcelsmes kociņi ar savām kaprīzēm un untumiem uz ledusskapja, pāriesim uz pieliekamo. Mana ōme to sauku tar ankamberi- neapkurināta telpa, ap 10m2, kuras racionalitāti zin tikai Hruščova laika arhitekts, kurš šo brīnumu tur ir ieplānojis. Ankambers kā ankambers - bagātību krātuvīte, vieta kur nonāk nesezonas drēbes un nesezonas sporta inventārs, stikla eži un visa pārējā bagātība ko neapdomīgi ļaudis sadāvina jubilejās. Piemēram tur ir muguras masieris no TV-žop. Kad tas tika izsaiņots, dāvātāja acīm, kuras jautājošā priekā vērās:" nu kā, kruta vai ne?" tika veltīts sājš smaids un pēc viesu izvadīšanas muguras masieris iegūla ankamberī.

Pirms gada un diviem mēnešiem man tika palūgs atvest vismaz sniegpulkstenīti, jo ja jau es holandiešu rozes par 2LVL/gab nepērkot (mūžīgais stāsts bļe) tad vismaz lai nu sniegpulkstenīti atvedot. Ar puķēm ir tā pat kā ar dzeršanu, vai ar jebko citu kam esmu nolēmis pieķerties (šajā brīdi

str varētu nosmīnēt). Vot ja dara, tad pamatīgi un bez haltūrām, ja darbiņš ir to vērts lai vispār darītu, tad viņš noteikti ir to vērts, lai to padarītu labi. Ja dāvina puķes, tad no sirds, ja dzer, tad trīs dienas, ja kniebjas, tad cik spēka.
Nu vot, atgriežamies pie sniegpulksteņiem. Nonācis vecāku dārzā skatījos uz patvaļīgi saaugušajiem sniegpulksteņu un krokusu puduriem. Noplūcu vienu, tāds nožēlojams izskatījās, nu tas viens sniegpulkstenis I mean. Pakasīju pakausi un iedomājos, ka šāds viens sniegpulkstenītis varētu būt ekvivalents aizlaustai neļķei un sniķerim paģirainā rītā, tā ap pieciem, ko pasniegt kundzei kad tā atver durvis. Padomāju vēl un devos šķūnīša virzienā, miers viņa pīšļiem, jo mēs ar

mazheks to pagājušovasar nahujizējām k jebeņi māķeri, izformējām un sametām traktorā. Paracies šķūnītī atradu trauciņus kur savā laikā, puķu biznesa plaukumā senči piķēja (jocīgs vārds, bet tā sauc procesu, kad no mazas sēkliņas mēģina izaudzēt kaut ko) rododendrus un acālijas.
Izcēlu pamatīgu kumšķi ar krokusiem un sniegpulksteņim. Vienā trauciņā krokusi, otrā sniegpulksteņi. Paņēmu vēl zemi no kompostkudzes ar ko apbēru savus stādījumus un katrā traukā vēl iebāzu pa divām pusaizmigušām sliekām. Par to, vai sliekas ir izvilkušas līdz šodienai ziņu man nav, bet to ka krokusi ir izdzinuši asnus, tas ir FAKTS. Sniegpulksteņi vēl klusē, bet krokusiem ir asni. Un visu šo laiku, pēc tam kad puķes novīta, abi trauciņi ir stāvējuši ankamberī, vieni paši, ar cerību uz ūdeni reizi mēnesī/divos. Un viņi ir ņēmuši un izdzinuši asnus! Pēc maniem aprēķiniem līdz ziediem mēs tiksim uz janvāra beigām. Kruta ne?

Manās mājās ir pavasaris!