ублюдок's Journal

Par neveiklu taisnošanos no pretējās ierakumu puses.

antuanete aizskāra visnotaļ interesantu tēmu – vispārēja sab-bas izglītības līmeņa pazemināšanās, mainoties cilvēces vērtību sistēmai un audzināšanas metodēm. Esejiņas ir padevušās visnotaļ labas, var sūtīt pat uz delfi.lv sadaļai “komentāri”.

Atļaušos nedaudz padirst pretī.
Kas attiecas uz

antuanete pārdomām par progresīvajām bērnu audzināšanas metodēm un konsekvencēm. Piekrītu, nepilngadīgi debiliķi ir uz katra stūra un uz austiņām dārdinot Linkin Parkam neviens pat neiedomāsies piecelties tramvajā, lai palaistu vecāku cilvēku apsēsties. Māmiņas un tētiņi dievinot savus lolojumus ir apgādājuši mazos bastardus ar iespaidīgu materiāli tehnisko bāzi un no tā izrietošo pārspīlēto pašapziņu. Tāpēc vienmēr ir svētīgi izšķaidīt harju septiņpadsmitgadīgam prātvēderam pie Citas Debesis. Svēta lieta. Lai gan jāatzīst, ka jaunā paaudze no labas pārtikas ir izteikti akselerāti, kur diemžēl prātiņš netiek līdzi rumpītim un pastāv risks norauties pašam pa bieti no narkotiku iespaidā satrakota tīneidžeru bara.
Ok, pietiks uvertīras, bļiže k ģelu (tķelu?).
Kad es augu Onslovs mani lupīja vismaz reizi nedēļā. Bērnudārzā, pirmajās klasītēs sakāvies vai dabūji divnieku – pēriens. Jāatzīst, ka viesojoties pie vecvecākiem mani nelupīja, tad lika stūrī. Vēlāk, pieķerot pīpēšanā, vai pēc kārtējās vecāku sapulces – vienkārši sadeva pa bieti, naherizēja kabatasnaudu un ierubīja mājas arestu. Interesanti gan, par ko es būtu izaudzis, ja saulainajā deviņdesmit piektajā, Onslovs turot rokā izziņu no narkoloģiskā dispansera, nebūtu mani atpizģījis zili melnu un apgriezis kabatas naudu uz ½ gadu. Moš būtu dzejnieks sanācis. Zin kā, viegli ievainojama, saudzējama dvēsele. Ar rokām neaiztikt!
Par kabatas naudu. Ja viņa ir pielīdzināma piecdesmit saņiem dienā vai ir disablēta vispār, ātri vien uz notiekošo sāc raudzīties no nedaudz kropļota- viltnieka, skatupunkta.
Tā nu tas notiek, studiju pirmajos kursos, apdvests ar studentu dzīves romantiku piedalies ilgstošās diskusijās par politiku, kas noslēdzās ar kādu korporantu dziesmas aurošanu piecos no rīta, pludinot alu pa visu galdu.
Ēst sagribējās. Jocīgi ne? Diemžēl tas, ka ar pasniedzējiem esi dzēris alkoholu un filozofejis par augsto, vai fakts ka ar “viedajiem” esi ilgas naktis vāvuļojis par “Muļķu partijas” neizvirzīšanās cēloņiem elektorāta zemās izglītības dēļ, darba devējiem nenozīmē neko. Tad nu mīlīši vienkārši nācās šauri specializēties. Grozies kā gribi. Tagad varu gudri dirst par auditorijas dalījumu starp mediju kanāliem vai par nekustāmo īpašumu tirgus dinamiku. Un man ir pilnīgi pajāt uz jaunajiem dzejniekiem, melnbalto foto, kārtējo kultūrkapitāla fonda projektu vai Kantu. Piedodiet.