šim kungam es uzdūros, kad meklēju Dzirnavdīķa slēpni. Vienmirklis un man uz muguras matiņi saslējās stāvus un prāts sāka stāstīt pasakas, ka viņš, jau nu noteikti, tik liels būdams, varētu iekost. Pacietīgi nopozējies krupis palika meditējot, es lēnām izbaidīju ūdeni blakus un devos tālāk.

BET, nu ne jau vienmēr tā ar mani.
Brīsniņā, kad atradu



es tik vien kā vieglītiņēm iespurdzos aiz sajūsmas.