Slimnīcas gaiss ir sauss tāpat kā atmosfēra tajā, šeit atrasties un savā veidā pat domāt sagādā nelielas problēmas. Ķermeniskās funkcijas aizstāj garīgās vajadzības un skaita ēdienreizes, sistēmas un vizītes kā atskaites punktus kādam iekšējam pulkstenim. Iespējams tieši tamdēļ cilvēki, kuri nonākuši slimnīcā ar nopietnām vainām, rehabilitācijas procesā, pārstāj veseļoties, jo domas, analīze un kritika (cerība) tiek atslēgtas un tā vietā paliek tikai fiziskās sajūtas, ķermenis, gaļas gabals, dzīvības forma, kas pakļaujas fizikas spēkiem un ārējās pasaules (stiprākā) kontrolei.

Agri vai vēlu cilvēks nomet maskas un paliek tieši tik pretīgs cik tas ir savā būtībā. Ar mani tas notik trešaja dienā, kad atrados slimnīcas 1 stāvā, netālu no kafijas dzērienu automāta. Apkopēja, asu, dumīgu skatu man aizrādīja, ka esmu nostājusies uz nesen nomazgātas grīdas pleķīša. Es domās pieklājīgi atvainojos un pēkšņi izdzirdēju sevi sākam runāt. Domas centās, bet vārdi jau bija izplūduši un aizskāruši tās apaļās ausis.
-Man ir vienalga. Kad nāku pēc kafiju, es gribu kafiju, nevis gaidīt kad nožūs uzmazgāta grīda.

Un  tajā brīdī es sapratu, ka viss cik esmu sevi iemācījusies savaldīt ir muļķīgi viegli salaužams un pat bezjēdzīgs, jo nav vajadzības iepatikties apkopējai, ja vienīgais ko vēlies ir kafija.