es īsti neizprotu, kas ir ļaunāk :iedzert un gulēt vai sēdēt pusnakti un uz balkona un censties pastāstīt kamdēļ es ar viņu vairs nevaru un nebūšu kopā. Pienāk rīts un neviens vairs neizprot vai tas bija miegs un sapņi vai īstenība, kur negribas atcerēties.
Bet viss, ko es gribēju atzīmēt no vakardienas sarunas:
... lai arī cik divi cilvēki viens otru mīlētu un vēlētos dzīvot kopā, tiem ir jāmāk apraut visu brīdi, kad tie sāk viens otru iznīcināt