r_h
r_h
...

March 2014
            1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31

r_h [userpic]
Nonākotnes cilvēks

Olas vāras jau trešo reizi un tāpat neizvāras. Nesaprot, kas par vainu.
Vai tiešām tā esmu es, ka viņas teju pēc minūtes rauju nost no uguns? Es skatos, skepses pilnu acu, pulkstenī un zinu, laiks ir pasācis cilpas mest!
Un vēl viņš, draugs, ienāk ciemos un saka, ka, redz, visu par mani zinot. Es skatos ar apbrīnu, kā gan, kā gan tā var būt, viņš zin a es nezin!

Bet viņš neko man nepastāstīja ne par olām, ne par to, no kurienes viņš nāk, ka tik daudz zin.
Es sēdēju un klausījos viņa darba gaitas un klusībā domāju, kas gan ir noticis ar manu laika balansu. Viss griežas vai nu man par lēnu vai par ātru.
Ja pagāšgad man šķita, ka laika maz un vajag paspēt, tad šogad man šķiet, ka laika pietiekami pat, lai izniekotu to muļķībām, kā gaidīt, kad izmainīsies lietas, kas man nepatīk un galā viss pakļausies manam neizmērojamam egoismam. Če, laika gana visam!

Bet viņš, draugs, nolaistiem plakstiem purpina: cilvēks paliek mierīgs, kad tuvu nāvei.

Comments