Negājām laukā. Esot ļoti auksts, daudz mīnusu, un vējš. Audzinātājai Birutai nekad nevar ticēt, viņai nepatīk sniegs, viņa bieži ir nejauka, bet viņa tomēr ir labāka  par Eglīti. Eglīte ir mūsu bērnudārza daktere, viņa ir veca un neglīti smejas, parasti viņa izliekas par labu, bet beigās viņa vienmēr dara sāpīgas lietas. Viņa mūs bieži potē un ņem analīzes. Reiz viņa ar šprici dūra man mugurā, tas bija pret difteriju, un tas bija ļoti sāpīgi. Eglīte vienmēr saka, ka pote ir tāds pats čiks kā oda kodiens. Mele. Mele. Mele. Sākumā es viņai ticēju, bet tagad es to vairs nedaru. Mans vecvectēvs ir daudz gudrāks, viņš man pastāstīja taisnību par odiem, viņi nekož, viņiem nav zobi, viņi piesūcas un izsūc sliktās asinis, potēs ir sāpīgās vielas, kuras uzdzen miegu un taisa sliktu dūšu.

Mans brālis piedzima nesen, viņš jau prot dažus vārdus. Piemēram, „Tambis”, tas nozīmē, ka viņš grib saldējumu vai, lai nodzēš gaismu. Dārziņā viņš vēl neiet. Viņam nepatīk grāmatas, viņam patīk sist naglas. Vecaistēvs viņam uzdāvināja koka bluķi, un tagad viņš trenējas sist naglas. Es arī pamēģināju. Izsitu savu vārdu. Smuki, bet ilgi un nav diez ko interesanti. Brālim nepatīk sist burtus, viņam patīk pienaglot visādas lietas. Tagad pie bluķa ir piesistas viņa čībiņas un spēļu kārtis, kuras var mazgāt ūdenī. Reiz viņš pienagloja grāmatu par Alfonu Trīcvaidziņu. Mans tētis smējās. Es bēdājos, tā tomēr bija diezgan interesanta grāmata.       

Es zinu, kas ir patskaņi, līdzskaņi un divskaņi. Tie ir burti. Piemēram, „Au” ir divskanis, manuprāt, diezgan smieklīgs divskanis, tas izskatā savādāk nekā skan. Šodien mums to skaidroja. Sevišķa jēga tajā visā nav, bet audzinātājai patīk, un viņa saka, ka tas ir svarīgi un vēlāk mums noderēs. Tagad lasu grāmatu ar bildēm. Daudz lasīt man pašam nepatīk, bet šeit es to daru, kad garlaicīgi, un man labāk patīk, ja kāds lasa priekšā.  Mans tētis nezin, ka es protu lasīt, es viņam nesaku, tāpēc viņš vakaros man lasa interesantas grāmatas par Karlsonu, Pīteru Penu un Smaragda pilsētas burvi.

Man ir četrarpus gadi. Es nekad nenokavēju. Mani atved visātrāk. Drīz būs brokastis. Dežuranti klāj galdus. Visi sēž un gaida, kad varēs sacensties ēšanā uz ātrumu. Tagad laukā snieg. Tas ir forši. Kad mūs vedīs spēlēties, būs cietokšņi un sniega kaujas. Būs divas komandas. Sākumā es palīdzēšu taisīt cietokšņus.  Velšu lielas sniega bumbas. Kad visi pikosies, es maskēšos. Man nepatīk pikoties. Es nekad nepikojos. Man patīk skriet un slēpties. Esmu diezgan veikls. Reiz es arī iznīcināju pretinieku sniega piku krājumus. Audzinātāja bārās, jo sniegs bija dzeltens, bet toreiz mēs vinnējām.