Jau kādu laiku mana mīļākā krāsa ir balta. Tas tāpēc, ka es esmu ķirurgs – narkologs, Rīgas Stradiņu patversmes pagraba slimnīcas pacients. Patiesība es neko daudz nedaru. Man patīk klausīties jauno Clogs albūmu „Lantern”, jo tas nomierina manu apziņas atjautību senāta sēžu laikā, uz galda ir iegravēts:  „Tavs tēvs ir gejs.” Protams, es atkārtoti esmu piečakarēts. Manas piesarkušās acis liecina par alkoholiskām slāpēm un frustrāciju. Pēc sanatorijas es rehabilitēšos diezgan pieklājīgos apartamentos. Melnie un pazudušie, visi muļķi no filmas par svešajiem mani vairs nespēs saraudināt. Tas bija, tas nebija Sojera izpistais sauklis:„Nogaliniet mani!” Fona vijoles un pārāk lielās asaras monitora atblāzmā mani sagūstīja žalūziju sienās. Es esmu iluzorisks ārsts tāpēc, es piegādāju viltus cerību, kurā katrs spēj vilties visvairāk. Jūsu bailes es aizgaiņāju ar vienaldzīgi piezemētu toni: „Viss būs labi, vecīt, tas nesāpēs...” Mans acu skatiens pauž histēriski notrulinātu cilvēku graizīšanu un saspringtu dzīves ritma atspulgu, jo uz salas  skan  citas vijoles!  

OOOOO

Es atceros, tas bija tas laiks, kad vēl aktīvi lietoju MTV. Pēc  Royksopp „Eple Full” efektīvā klipa noskatīšanās, es uzsāku aktīvu izmeklēšanu. Man nebija interneta un nebija iespējas ātri kaut kur lejuplādēties, arī tirgū un mūzikas veikalos mani pasūtīja dirst. Tad  caur paziņām - pirāta guru, es dabūju  matricu, samaksājot 3 Ls.  Royksopp ir viena no nedaudzajām elektroniskajām grupām, kura spēj iepatikties tādiem pseidoalternatīvās mūzikas aizstāvjiem kā man. Tas tāpēc, ka Royksopp ir spējuši radīt krāsainu un daudzveidīgu melodiju, neaizmirstot par viesmākslinieku iespējām. Neuztraucieties, viss ir gludi, lažas nav. „Sparks” un „Go with the flow” (Queens Of The Stone Age covers) rada neatkārtojamu klātesamības sajūtu.

OOOOO

 Neplānota bezmiega nakts? Jums sāp galva? Sausa mute? Trīc rokas, atkal vecās muskuļu spazmas un lietuvēni?  To visu var apkarot ar glāsmaini iemidzinošām šūpuļdziesmām, ilgi nebūs jāgaida. Akustisko ģitāru pavadījums un miermīlīgi naivā Lisas dudināšana spēs saldi paralizēt un nomierināt satrauktos darbaholiķus un alkoholiķus. Zviedru valoda šoreiz uzskatāma par labu efektu, jums nav  jāsaprot  teksts, tik jāpiever acis un jāuzsmaida sapņiem. Tiem, kuri ģībst no izbijušās franču modeles Carla Bruni krūtīm un  smalko skaņu virpuļa, es iesaku izmēģināt arī šo. Meklējiet Dc++ Zviedru hubos, tur ir daudz, daudz, daudz...          

OOO--

Vakar nopētīju MaxiRimi plauktus un secināju, ka Arctic Monkeys plauktiņš ir krietni patukšots, un šoreiz nav skaidrs vai nostrādājusi ir diska vāciņa  cigarešu reklāma, vai vēlēšanās sekot līdzi modes tendencēm. Un ja par modi. Ir nerakstīts likums, ka koncertējot stilīga poza ir ģitāras turēšana pēc iespējas tuvāk kājstarpes rajonam, un tie, kas atļaujas uzstutēt mūzikas instrumentu sev pie deguna, ir diletanti – amatieri vai profi, kuri piedrāž stila punktu sistēmu. Arctic Monkeys gadījums  ir skaidri redzams. Pie Mardy Bum dziesmas es pavilkos un atļāvos izmantot repeat  sniegtās iespējas. Trešdienas vakarā dodoties ceļā uz Depo var patīkami iesildīties ar  Arctic Monkeys.

OOOO-

Ja sanāk iemaldīties zaļumballes piekritēju pasākumā. Ar šlāgeri, pīrādziņiem un jaunākajām tenkām. Der paķert līdzi Torgny Melins jaunāko veikumu. Jāsaka, ka pieci vīri pēc 20 gadu kopspēles nav uz mutes krituši, viņi veikli aranžē  Thoma Rusiak veco labo hitu „Hiphopper”, izdod albūmu un  dodas apciemot dzimto galvaspilsētu Oslo, pēc tam  Göteborgu un tuvākās apkaimes krodziņus. Kad vecvecāki ar varu jums centīsies iesmērēt Latvijas radio II,  negaidīti  pārsteidziet omi un opi, uzliekot vecajā kasetniekā  Torgny Melins „Dansbander” albūmu. Norvēģu Labvēlīgais Tips.

OOO--

Tās bija janvāra beigas, kad pirmo reizi satraucies klausījos Placebo – Meds albūmu. „Nu, sūds, bļe, ne kā tur nav,” es pavisam neapmierināts murmināju. Skaidrs, ka pirmā dziesma Meds ir Every me and every you atdarinājums, protams, ka  pie Broken Promise  un Space Monkey ir   grūti pierast, gānījos daudz.  Post Blue saklausītais teikums: ”It’s in the special way we fuck” pieradināja visātrāk, tad sekoja  Pierrot The Clown izcilā lirika un  One Of A Kind  iespaidīgā piedziedājuma basa partija, visu papildina episkais Follow The Cops Back Home sākums.  Par singliem atkal taktiski izvēlētas viduvējas, lipīgas dziesmas. Manas ilgas un ilūzijas pēc jauna Nancy Boy un Slackerbitch grāvēja ir veltīgas, bet mazāk par piecām bumbiņām likt būtu nepieklājīgi. Neārstējama bērnības trauma.       

OOOOO

Šis būs viens no tiem gadījumiem, kad visi slavēs, bet tā īsti neklausīsies. Stāsts par to kā trīs nesaprastie puikas aizmūk no Ņujorkas un ierodas Berlīnes studijā, un tagad demonstratīvi atrāda savu izklaides rezultātu – albūmu, kurš ir pietiekoši avangardisks un mistisks. Pozitīvas emocijas neraisās vispār. Sajūtas ir līdzīgas kā klausoties Death in June. Mierinu sevi ar domu, ka sirdī esmu trausls popmūzikas piekritējs. Ieslīgšana eksperimentālās galējībās un nodarbošanās ar augstākās pakāpes nekomerciālo pašapliecināšanos, Liars interpretācijā nav baudāma. Darbiņš ir padarīts, jā, ir veiksmīgi pamanipulējuši ar manu garastāvokli. Nospiežu shift+delete un enter.

O----

Tas, ka Yeah Yeah Yeahs uz skatuves defaultā izskatīties samērā draņķīgi ir piedodams freak  elements. Es zinu, ka tas  iepriekšējais super alternatīvais indie rock grāvējs  stāv katra plauktiņā. „Gold Lion” sākumā rada asociācijas ar country, bet tas pāriet. Viss skan mierīgāk nekā agrāk. Par to nav šaubu. Šoreiz izpaliek Karenas orgasma imitēšana un vispārējā pārsteiguma radīšana. Taču es uzņemu stilīgu devu Ņujorkas  sievišķīgā patosa un jūtos apgarots. Tik patīkami sajust sevī adrenalīnu.  Manas neobjektīvās simpātijas ir acīmredzamas. Esmu pakļauts skanējumam, un šoreiz varbūt vainīga postalkoholiskā intoksikācija.  Jāsaka, ka čakarējos es diezgan ilgi ar lejuplādēšanas procesu.

OOOO- 

Londonā parasti piedzimst pašpārliecināti [m]ērgļi. Ar despotiskām nosliecēm, ar tendenci izcelties un publiski onanēt. Šoreiz grupas nosaukums propagandē antifašismu, jau sen zināms, un tas labi, bet tā meitene sarkanajos svārciņos un baltajā parūkā manuprāt izskatās pēc maukas, es atvainojos, pēc ielenes. Es domāju par stilu. Skan „Love Is A Number”, un es negribīgi lēkāju, tad „Idiot Drugs”, es nogrimējies kails turpinu lēkāt, istabas vidū es izskatos pēc kokaīna deģenerāta. Izklaidējos viens un ienīstu politiskos britus, bļe ienīstu, man pohuj par indie un to, ka kādam patīk sauklis: „God slam fascisnism...” Kam man jūsu sūda pārliecību?

OO---

 Melns, auksts sniegs, ērgļu maskas un izolēšanās, sintētisko narkotiku piegarša, miegainība un sirreālistiska tumsa - fotografēšanās process The Knife izpildījumā ir īpašs un savdabīgs notikums, tik pat oriģināls ir mūzikas skanējums. Stokholmā dzīvojošais brālis ar māsu kopistiski rada dziesmas un ierakstās pašizveidotajā Rabit Records  leiblā, šis viņiem ir trešais albūms. Neuztraucieties, ja pēc trešās albūma atskaņošanas stundas sāks sāpēt galva, rādīties halucinācijas un gribēsies taisīt pašnāvību, tas būs tikai normāli, un jūs varat iet dirst, ja ir pretenzijas!  

OOO--   

Tas ir tikai laika jautājums, kad atrodoties uz Depo dancfloora varēs lēkāt pie jaunajiem The Sounds gabaliem. Zviedru blondais rokenrols pēc četru gadu ieturētas pauzes atgriežas. DC++ hubos process jau ir sācies. Maja Ivarssone bravūrīgi ironizē un skandina par 50miljonu kontraktu, kurš tuvojoties viņas virzienā. Dziesmā „Queen Of Apology” saskatāmas potences, bet kopumā dzirdams jau pazīstamais ģitāras skanējums, 80to gadu sintezators un īpatnējais zviedru akcents. Portatīvajā mūzikas kastītē derēs pāris dienu pastaigām, varbūt ilgāk, pēc tam tā būs vēsture un zinošu jauniešu ķeksīša jautājums.  

OOO--

Vientuļos ziemas vakaros, kad tukšas alus pudeles mētājas pagultē, kad  atkal izdeg spuldzīte, un vakars sveču gaismā ir atnācis neaicināts, gribas iedzert, bet tēja un viskijs ir beidzies, veikals jau ir ciet un pārņem   īpašas  izredzētības bažas. Tas ir tikai sākums, tās nav jaunas galvassāpes. Pēc tam tiek uzlikts Dadafon piektais albūms un saklausīts  Kristinas  Asbjørnsenas  kraukšķīgi spirtotais balss tembrs, lūk, melanholiskas dīvas uznāciens. Lūk, Norvēģijas tīrumi un skumjas - pazaudēti mīlas akordi ar ģitārām, čellu un noklīdušiem saucieniem:  „I wish to weep, but sorrow is stupid...”

OOOO-