Vientuļos ziemas vakaros, kad tukšas alus pudeles mētājas pagultē, kad  atkal izdeg spuldzīte, un vakars sveču gaismā ir atnācis neaicināts, gribas iedzert, bet tēja un viskijs ir beidzies, veikals jau ir ciet un pārņem   īpašas  izredzētības bažas. Tas ir tikai sākums, tās nav jaunas galvassāpes. Pēc tam tiek uzlikts Dadafon piektais albūms un saklausīts  Kristinas  Asbjørnsenas  kraukšķīgi spirtotais balss tembrs, lūk, melanholiskas dīvas uznāciens. Lūk, Norvēģijas tīrumi un skumjas - pazaudēti mīlas akordi ar ģitārām, čellu un noklīdušiem saucieniem:  „I wish to weep, but sorrow is stupid...”

OOOO-