Vecāki Klāru mīlēja. “Mūsu brīnumbērns!” viņi maigi teica.   Svētdienās Vīku ģimene ietērpa četrgadīgo princesi balti kruzuļotā blūzītē un kopīgi devās uz baznīcu. Klāra tad vēl nerunāja, ar interesi vēroja pasauli, apbrīnojot tēva melodisko klavierspēli un mātes skanīgo dziedāšanu, viņa iemīlējās mūzikā.  Kad Klārai apritēja pieci, vecāki izšķīrās un rūpes par meitu uzņēmās tēvs. 

     - “Es viņu satiku, kad viņai bij’ vienpadsmit,” Roberts klusi iesāka. “Jau tad, viņa spēlēja debešķīgi skaisti.  Biju gatavs gaidīt kaut desmit gadus…”

        Protams, Fridrihs Vīks nebija sajūsmā. Redzot, kā jauniešu starpā dzimst savstarpēja patika, jūtas un mīlestība. Viņš mēdza  šķendēties par Robertu. “Depresīvs jaunietis,  mīl iedzert, neveiksminieks.” Pilns komplekts tā teikt.

annuska

"Tad lūk šim kungam kurš visu mūžu dzīvoja ap pašizdomāto doktoru Raro
pašizdomāto Pastaigu
un vēl pāris citiem sevis variantiem
bij sieva ar gaišiem matiem

Un šī sieva bij draudzene kādam citam kungam
kam pašizdomātais ceciliānisms bij pieņemamākais no visiem sevis variantiem"(M. Pujāts)

:)))vai ne?

quizer

ne gluži.