April 21st, 2011
- 4/21/11 12:48 pm
-
Kad es satieku savu draugu Ervīnu Sarkanvīnu, jūtu, ka mana personība kļūst labāka. Es kļūstu agresīvs, bļaustos un publiski lamājos. Man par visu ir tik ļoti pohuj, ka varu darīt pilnīgi jebko. Piemēram, vakar draudzības vārdā ar nazi uz iekšdelma abi izgriezām VIP zīmes un pēc tam braucot tramvajā rādījām citiem kā asiņo mūsu svaigās rētas un ņirdzām. Viena tante šokā ņēma un pievēma tramvaju, un kaut kāda māte ar bērnu paslēpusies zem avīzēm bļāva uz mums, ka esam stulbi lohi. Haha. Pohuj tās rokas. Tā ir dzīve, kas jāizbauda. Tā ir dzīve!
Ervīns ir lieliskākais cilvēks, kuru pazīstu - labs draugs uz mūžu. Mēs stundām varam runāt par to, cik labas ir narkotikas un to, cik sūdīgas ir citu cilvēku dzīves. Apzinoties to, pilnai laimei neko vairāk arī nevajag. - 1 commentLeave a comment
- 4/21/11 01:42 pm
-
Jā. Vēl viens sīkums. Ar Annu. Normāla meitene bija. Bet tagad zaudējusi prātu. Mēs ar Ervīnu viņu satiekam, un viņa vienkārši izliekas, ka mūs nepazīst. Burtiski uzvedās kā svešs cilvēks. Es viņai jautāju, kas par lietu? Un viņa sāk stāstīt par kaut kādām provokācijām internetā un par to, ka neesam vairs draugi. Kādām vēl provokācijām? Dzīve nav nekāda provokācija. Desmit gadus viens otru zinam, un tagad viņa ņem te un kaut ko taisa. „Esi mans draugs!” es viņai pavēlu. Bet viņa nepiekrīt. Negribēju iedziļināties tādās muļķībās, jo man teiksim reāli pohuj. To arī viņai pateicu.
- 0 commentsLeave a comment