Kad es satieku savu draugu Ervīnu Sarkanvīnu, jūtu, ka mana personība kļūst labāka. Es kļūstu agresīvs, bļaustos un publiski lamājos. Man par visu ir tik ļoti pohuj, ka varu darīt pilnīgi jebko. Piemēram, vakar draudzības vārdā ar nazi uz iekšdelma abi izgriezām VIP zīmes un pēc tam braucot tramvajā rādījām citiem kā asiņo mūsu svaigās rētas un ņirdzām. Viena tante šokā ņēma un pievēma tramvaju, un kaut kāda māte ar bērnu paslēpusies zem avīzēm bļāva uz mums, ka esam stulbi lohi. Haha. Pohuj tās rokas. Tā ir dzīve, kas jāizbauda. Tā ir dzīve!
Ervīns ir lieliskākais cilvēks, kuru pazīstu - labs draugs uz mūžu. Mēs stundām varam runāt par to, cik labas ir narkotikas un to, cik sūdīgas ir citu cilvēku dzīves. Apzinoties to, pilnai laimei neko vairāk arī nevajag.