October 4th, 2005

• ...no mūzikas literatūras pierakstiem...
• 10/4/05 11:51 am

•      Vecāki Klāru mīlēja. “Mūsu brīnumbērns!” viņi maigi teica.   Svētdienās Vīku ģimene ietērpa četrgadīgo princesi balti kruzuļotā blūzītē un kopīgi devās uz baznīcu. Klāra tad vēl nerunāja, ar interesi vēroja pasauli, apbrīnojot tēva melodisko klavierspēli un mātes skanīgo dziedāšanu, viņa iemīlējās mūzikā.  Kad Klārai apritēja pieci, vecāki izšķīrās un rūpes par meitu uzņēmās tēvs. 

       - “Es viņu satiku, kad viņai bij’ vienpadsmit,” Roberts klusi iesāka. “Jau tad, viņa spēlēja debešķīgi skaisti.  Biju gatavs gaidīt kaut desmit gadus…”

          Protams, Fridrihs Vīks nebija sajūsmā. Redzot, kā jauniešu starpā dzimst savstarpēja patika, jūtas un mīlestība. Viņš mēdza  šķendēties par Robertu. “Depresīvs jaunietis,  mīl iedzert, neveiksminieks.” Pilns komplekts tā teikt.

         21gada vecumā Klāra kļuva par 30gadīgā Roberta sievu.   Roberts komponēja arvien vairāk, Klāra koncertēja. Katram bija sava dienasgrāmata, šeit viņi rakstīja ikdienā piedzīvotās sajūtas, iedvesmas un emocijas. Nedēļas beigās apmainījās ar ierakstiem. Tas palīdzēja. Viņiem un mūzikai. 
  
• 2 commentsLeave a comment

• 10/4/05 01:15 pm

•      Iespējams Klāras tēvam  bij’ taisnība. Robertam bija paaudzēs mantotas psihiskas problēmas. Hroniska depresija un alkoholisms. Jaunībā viņš sūdzējās, ka nespējot piefiksēt visas melodijas, kas caurvij prātu.  Punktu pielika neveiksmīgs pašnāvības mēģinājumu, lecot no tilta.  Visbeidzot aiziešanu Roberts ieplānoja Bonnas psihiatriskajā slimnīcā. 46gadu vecumā. Domāju, bez Klāras atbalsta viņam klātos vēl smagāk. Klāra vēl ilgi dzīvoja, iepazinās ar Johanu Brāmu un aizgāja 77gadu vecumā.

  Morāle: Sievietes ir apbrīnojami spēcīgākas. Dievišķas.   

   

  ( ticamībai )
  

• 0 commentsLeave a comment

• 10/4/05 04:57 pm
• Tagad es varēšu melot arī saviem "draugiem". Tas ir, blogot es domāju. Sekas būs postošas. Yep, life is good.
  
• 0 commentsLeave a comment

• 10/4/05 06:50 pm

•          Kad mēs iepazināmies viņa krāsoja savus matus. Putuplasta mākoņu krāsā, bez cimdiem ar kailām rokām. Tā bija tik pat pelēcīga dienā kā šī. Pretīgā saule nespīdēja, tādēļ es iedzēru Martini Bianco, alu un nedaudz dzērveņu uzlējuma. Biju skaidra. Toreiz viņa atzina: "Tu izskaties tik pat izaicinoši anēmiska kā es!" Nenoliedzami, es izskatījos skaisti, tīkliņu zeķubikses, rozā platformenes un  stringi ar taurenīšiem. Jā, tik tiešām! Visiem, protams, gribētos brīdi divvientulības kopā ar manu attēlu,  taču man mugurā bija vecs, zaļgans un smirdīgs vācu lietusmēteli. Pārāk pikantas ainas vairs nav aktuālas. Turklāt manā šarmā uzsvars ir uz pārsteigumu nevis uz izaicinājumu. Pēc tam viņa piedāvāja doties uz Operu - Čaikovska "Pīķa Dāmu". Es atteicos, tapēc, ka, pirmkārt, es nebiju pērkama lesbiete, un, otrkārt, viņas uzvedībā bija kaitinoši draudīgas iezīmes. Tagad viņa ir mana brāļa klases audzinātāja. Bļeģ, kā viņam veicas.       

  
  
• 0 commentsLeave a comment