Kad mēs iepazināmies viņa krāsoja savus matus. Putuplasta mākoņu krāsā, bez cimdiem ar kailām rokām. Tā bija tik pat pelēcīga dienā kā šī. Pretīgā saule nespīdēja, tādēļ es iedzēru Martini Bianco, alu un nedaudz dzērveņu uzlējuma. Biju skaidra. Toreiz viņa atzina: "Tu izskaties tik pat izaicinoši anēmiska kā es!" Nenoliedzami, es izskatījos skaisti, tīkliņu zeķubikses, rozā platformenes un  stringi ar taurenīšiem. Jā, tik tiešām! Visiem, protams, gribētos brīdi divvientulības kopā ar manu attēlu,  taču man mugurā bija vecs, zaļgans un smirdīgs vācu lietusmēteli. Pārāk pikantas ainas vairs nav aktuālas. Turklāt manā šarmā uzsvars ir uz pārsteigumu nevis uz izaicinājumu. Pēc tam viņa piedāvāja doties uz Operu - Čaikovska "Pīķa Dāmu". Es atteicos, tapēc, ka, pirmkārt, es nebiju pērkama lesbiete, un, otrkārt, viņas uzvedībā bija kaitinoši draudīgas iezīmes. Tagad viņa ir mana brāļa klases audzinātāja. Bļeģ, kā viņam veicas.