July 12th, 2005

• 7/12/05 11:29 pm
• Pārdomas Par slinkumu (rakstītas 2004.gada vasarā)
  Šodien pamodos un rīta duša nesanāca, jo izrādās ūdens padeve tikusi bojāta, tad mani pārņēma ilgas pēc pārmaiņām.  Aizbraucu  uz  Jelgavu, ciemos pie vecmāmiņas. Pacepu šašliku, atpūtos, padzēru alu, pārēdos un ļāvos svaigajam gaisam. Dīvaini, ja cilvēks grib, viņš var izdarīt tik daudz dienas laikā! Nē, nē, šoreiz tas nebiju es! Ehhh, ja mēs vienmēr gribētu, taču slinkums, slinkums, jā, fuck it, tas ir labi, es esmu sliņķis, kas reizēm sasparojas un uztaisa saviebtu grimasi, parāda mēli par spīti visai pasaulei. Slinkojot es uzkrāju enerģiju (galvenais neierūsēt) un tad, kad pienācis laiks, spļauju un speru kā traktors, lai tie, kas mani aizmirsa un neredzēja, jūt! Es varētu rakstīt un rakstīt – kā atdoties slinkošanai -  nedarīt neko, tik īstajā brīdī atvērt muti, nospiest podziņu, pasniegt roku, pasmaidīt , uzsaucot alu piemiegt ar aci! Tas pat nav spēks, tā ir gudra sliņķa stratēģija!  Redz’ es tagad rakstu, jo man nav slinkums, es esmu notriecis laiku līdz 13.00, paēdis, nemazgājies, paurinējis un devies ceļā! Nu ko man vēl vajag? Yep, aizrakstīt cilvēkam, kas teiktu: “Vo sučariks, sutina, un parazitē! Ja man šitā būtu” Taču Ja tu notici un aizmirsti  piedrāzti laizītos darbus, netīros traukus, kas nemazgāti, atminies atpūtu un panākumus, stāsti un smejies, cik viegli. Tev iet! Notici! Kas Tev liedz būt? Pamēģini! Varbūt sanāks! =)  
  
  
  
• 0 commentsLeave a comment

• 7/12/05 11:42 pm
• Viss, kas mani aizrauj ir samaitats. Skaistas meitenes, muzika un kino, tukšas pudeles, izmetati apgerba gabali, pavedinošs samiegojies skatiens, skupsts, pagiras, es tevi milu, atverts logs, sniegs, kaitigi dumi un duša... Šoreiz nav svarigi, ko tu dari, bet ka tu to dari... Viss skaistais ir samaitats... ari es un tu... ari es un tu!
  
• 1 commentLeave a comment

• 7/12/05 11:50 pm
• Uzbliezt tukšumu es kādreiz varēju labāk. Pat onanēt vairs nav tik ērti. Sastājusies prostata, nogulētas aknas, aizpampušas acis. Katram cilvēkam ir bijušas tādas dienas, kad viss liekas pārāk saspīlēts, un apkārtējie kaitina ar savu uzvedību. Šādā gadījumā es daudz ātrāk esmu spējīgs uzsāk muļķīgu strīdu un sliktākajā gadījumā fantāzījās salauzt kādam žokli. Problēmas saknes bieži meklējams depresijā, krasā garastāvokļa maiņā vai arī hormonu izraisītajam efektam organismā. Nē, varat nepriecāties! Ar mani šonakt viss ir kārtībā. Tālumā ir dzirdama tramvaja dobjā durvju klaboņa, naksnīgajā klusumā tā šķiet īpaši skanīga, dzerot aukstu “Elmenhorster” multivitamīnu sulu, (tagad domīgi saraucot pieres, nākošreiz veikalā vērīgāk aplūkojiet sulu nosaukumus) es sajutu skumjas, varbūt nelielu žēlumu pret sevi. Man bija divdesmit… gada laikā, mana attieksme – vērtību skala, pēc kuras katrs no mums dzīvo - bija mainījusies kā hameleons un kļuvusi tāda, kā tagad. Nebija tā, ka manī parādītos vēlme ietekmēt līdzās esošo sabiedrību, protams, es sajutu apkārtējo vidi savādāku, taču necentos to pārveidot! Dažreiz liekas, ka cilvēki dzīvo un izdabā sabiedrībai nevis cenšas pilnveidot sevi, parasti tas vērojams smieklīgi svarīgās situācijās, kad ir jāapliecina sevi, jāpierāda savus cēlos mērķus un jāizrāda vispārēja uzmanība pūlim un masai, kas ir mūsu priekšā…
  “Autsaidera” princips darbojas vienmēr, un dažs labs nonākot šajā statusā apmierināts samierinās…Pieļauju, ka tā pat ir cilvēka psiholoģiskā taktika, kuru rotā klaji saukļi: “Liec mani mierā!”, “Man ir labi tā kā ir!”
  
• 0 commentsLeave a comment