Filips

7/12/05 11:29 pm
Pārdomas Par slinkumu (rakstītas 2004.gada vasarā)
Šodien pamodos un rīta duša nesanāca, jo izrādās ūdens padeve tikusi bojāta, tad mani pārņēma ilgas pēc pārmaiņām. Aizbraucu uz Jelgavu, ciemos pie vecmāmiņas. Pacepu šašliku, atpūtos, padzēru alu, pārēdos un ļāvos svaigajam gaisam. Dīvaini, ja cilvēks grib, viņš var izdarīt tik daudz dienas laikā! Nē, nē, šoreiz tas nebiju es! Ehhh, ja mēs vienmēr gribētu, taču slinkums, slinkums, jā, fuck it, tas ir labi, es esmu sliņķis, kas reizēm sasparojas un uztaisa saviebtu grimasi, parāda mēli par spīti visai pasaulei. Slinkojot es uzkrāju enerģiju (galvenais neierūsēt) un tad, kad pienācis laiks, spļauju un speru kā traktors, lai tie, kas mani aizmirsa un neredzēja, jūt! Es varētu rakstīt un rakstīt – kā atdoties slinkošanai - nedarīt neko, tik īstajā brīdī atvērt muti, nospiest podziņu, pasniegt roku, pasmaidīt , uzsaucot alu piemiegt ar aci! Tas pat nav spēks, tā ir gudra sliņķa stratēģija! Redz’ es tagad rakstu, jo man nav slinkums, es esmu notriecis laiku līdz 13.00, paēdis, nemazgājies, paurinējis un devies ceļā! Nu ko man vēl vajag? Yep, aizrakstīt cilvēkam, kas teiktu: “Vo sučariks, sutina, un parazitē! Ja man šitā būtu” Taču Ja tu notici un aizmirsti piedrāzti laizītos darbus, netīros traukus, kas nemazgāti, atminies atpūtu un panākumus, stāsti un smejies, cik viegli. Tev iet! Notici! Kas Tev liedz būt? Pamēģini! Varbūt sanāks! =)