Lodīšu pildspalva. Melnā krāsa. Bērni kliedz. Brauc ātrā palīdzība. Tas viss notiek nejauši. Vecāki ved uz skolu. Un saka: „Uzvedies labi. Mācies. Esi uzcītīgs. Mēs tevi mīlam.”   

Lasi. Raksti. Skaiti. Gaidi.

Pirmā klasē ir pirmā klase. Sit. Slēpies. Skrien. Tas ir stulbs joks. Ar bērnudārza pēcgaršu. „Piedod!” raudošā balsi šņukst Ieva. Un tas nāk par vēlu. Nejauši. Tas nāk par vēlu.

Tās ir bailes. Tā ir vainas izjūta. Tas ir nemiers. Skolotāja ir nopietna. „Tā var notikt ar katru, esiet uzmanīgi, esiet iecietīgi.” viņa vēlāk saka.

Paņemiet melnu lodīšu pildspalvu. Izjauciet. Ar šķērēm pārgrieziet pildspalvas serdi uz pusēm. Iekšā ir tinte. Tai tagad ir jātek laukā. Pamēģiniet. Tā tek biezā, lipīgā kārtā. Paskatieties. Nomierinieties. Tas nav pretīgi. Acs zīlīte iztek tieši tāpat. Lēni un trekni. Acs zīlīte iztek kā pilnpiens. Kā melnā nagu laka. Kā momenta līme. Tai nedrīkst pieskarties tiešā veidā.   

„Ķer!” kliedz Ieva, metot lodīšu pildspalvu. „Ķer!” kliedz Ieva, un Edgars griež galvu. „Ķer!” un  lodīšu pildspalva ietriecas Edgara zīlītē. Tagad Edgaram ir stikla acs. Un Ieva vairs nekad nemet priekšmetus.   

fuckyuu

cik atminos no savām anatomijas stundām, acs zīlīte nevar iztecēt.

sveetaa_seeta

bovijam arī ir izdurta acs. arī skolā, vienīgi diez via pirmajā klasē, jo viņam td bija 13. ar grāmatas stūri.

frostlis

fuuuu.....