Trešdiena un trešā darba diena jaunajā darba vietā. Šodien bija videokonference ar ārzemju kolēģi. Ar lielu ekrānu pie sienas un tā. Rīt būs vēl viena. Interesanti tā runāties.

Veselība ir atgriezusies, vairs nav uz korķi raujošās sajūtas no cigaretēm un ēdiena.

Divas dzīvokļa briedes pēc dažām dienām pārvāksies, tagad ņemas un kārtojas. Prieks vērot tādu enerģisku aktivitāti. Starp citu, kolhozā (kuru droši vien vairs nesauksim par kolhozu) drīz atbrīvosies viena maza istabiņa, "skapis".

Vakarā noskrēju 7 kilometrus (41 minūte, vidējais ātrums 5:45 min/km) turpat Skanstes ielas rajonā. Mūža pirmais oficiālais maratons pats no sevis nenoskriesies, šis ir labs brīdis treniņu atsākšanai. Slapjums īpaši netraucēja, bet slidenās ietves gan mazliet un neapdomīgi pirms skriešanas apēstās 5 vīģes.

Ak, un vēl rītvakar iešu uz Nabaklabu mazliet paklausīties mūziku.

Izskatās, ka mans organisms ir atradis savu dienas kārtību: gulēt iet ap plkst. 4 no rīta, bet celties ap plkst. 13. Tas tā dabiski sanāk, bez piespiešanās un modinātājiem...

Tātad esmu pūce, huh.

Bet kā man būt? Jo “no 9 līdz 5” uzņēmumos, kur eleganti cilvēki ar nerūsējoša tērauda sirdīm un dzidrinātas optiskās šķiedras nerviem strādā moderni mirdzošās stikla un betona augstceltnēs, man tādam vieta neatradīsies...

Paturpināšu eksperimentu, varbūt gulēt iešana bīdīsies arvien uz priekšu, un celšanās tāpat; un beigās sākšu iet gulēt atkal vakarā un celties no rīta :)

— — —

No otras puses, besī laukā, un uzliku modinātāju uz plkst. 7.30 (šorīt). Jo... kaut kas manī saka, ka tā pūču un cīruļu būšana tomēr nevarētu būt izteikta (jo īsteni pūces un cīruļi esot tikai daždesmit procenti no populācijas).

— — —

Tā lūk šaubos un šaubās mētājos.

— — —

“Dienas režīms” — tas tā dīvaini un bargi skan, bez maz vai kā, par piemēru, “stingrā režīma kolonija”. Brr :)