šonedēļ nebiju darbā no otrdienas līdz ceturtdienai, 3 dienas

par laimi, pietika prāta aiziet pie ģimenes ārstes, pastāstīt taisnību un saņemt slimības lapu

par nelaimi, uznāca stulbums, un to slimības lapu palūdzu slēgt vakar (man tika tieši pajautāts, vai tā darīt) un šodien devos uz darba vietu

nu, šodien mani uz saviem spārniem iznesa piegdienas faktōrs, un tas, ka bija kādi 3 vai 4 vienkārši darba uzdevumi

bet vienalga šausmīgi pēc darba gribējās piedzerties, un ... to arī daru

bet burti jau neko nevar pareizi pateikt, burti, eh. slimības lapas, eh. alkohols, eh. nu ko, nopietni?

P.S. Tas ir tik drausmīgi, cik maz Latvijā maksā par primitīvajiem darbiem. Nopietni, kā tie cilvēki vispār izdzīvo?

P.P.S. Katra diena, kuru es izturu. Katra diena ļauj man mazliet atdot manus parādus. Katra darbā izturēta diena ļauj potenciāli izdzīvot divas, vai pat trīs dienas. Žēl, ka tā darba būšana ir tik drausmīgi nogurdinoša, izspiedoša, iemācīto bezpalīdzību veicinoša. Bet citādi jau nevar.

Šodien sapratu, ka matu uz galvas augšpuses tāpat ir par daudz, tāpēc uzliku matu griežamajā mašīnītē skaitli 12 (milimetri) un nogriezu īsākus. Tagad man patīk labāk. Sānos vispār ir 3 mm. Ļoti labi.

Pa dienu neko īsti nesadarīju. Jutos slims, skatījos filmas. Slimība jau krietni atkāpusies, šovakar jūtos daudz labāk, nekā vakar vakarā. Vispār es tik sen nebiju slimojis ar temperatūru un bezapetīti, ka biju jau aizmirsis, kā tas ir.

Ir sestdienas vakars. Esmu skaidrā. Vēl jūtos vientuļš, un... un tā arī gribu justies. Ja nav, tad nav, man nevajag aiz ausīm pievilktu, neīstu prieku.

Tā ir pat labāk. Pazīstu sevi, jau pirmdien emocionālās šūpoles mani uznesīs uz augšu, uz pozitīvo pusi. Ļoti labi un piemēroti pirmajai darba dienai jaunajā vietā. Patiesībā ir šausmīgi bail, kā man ies tajā darbā un tā.