Svētdiena:
+ aizbraucu ar auto uz Depo, nopirku krāsu, vadus, āķīšus
+ nokrāsoju līdz galam griestus
+ satiku ex (dažas minūtes, viņa man nodeva vēstuli, kura bija pienākusi uz iepriekšējo dzīvi dzīves vietu)
+ spontāni un neplānoti paskrēju tur, kur iepriekš nebiju skrējis
+ divas stundas nogulēju karstā vannā, sveces gaismā un tējaskoka ziepju smaržā — kaifs

Pirmdiena:
+ piecēlos vēlu... vēlu... vēlu... man vajag 10 stundas, lai normāli izgulētos... nekur no šī fakta neaizbēgšu laikam...
+ stundām ilgi studēju komiksus par Nemi... vispār, daudzos no tiem salīdzināju sevi ar Nemi... viņā ir kaut kas no manis... viņā ir kaut kas no mums visiem
+ nokrāsoju vienu vai divus cm² savā istabā...

— — —

Man liekas, es kaut kā nepareizi dzīvoju(?). Nu, šīs ir supersvaigas un nekad nedzirdētas ziņas.

— — —

Ak, un šodien "Fabrikā" redzēju jaunu sievieti, kura man ļoti patika — trausla miesasbūve, nervozas kustības, tāda, nu tāda out of the box-īga pēc apģērba stila un vispār tēla, nu... vārdu sakot, patika. Bet ne tik ļoti, lai ietu iepazīties. Tātad tik ļoti nepatika vis. Laikam. Būtu ļoti patikusi, būtu gājis. Iepazīties. Savādāk taču nevar būt.

— — —

Tagad, kad man beidzot kaut ko sagribējās darīt, man jāiet gulēt, lai rīt varētu laicīgi piecelties. Bet aizmigt es tāpat ilgi nespēšu. Un rīt nožēlošu, ka aizgāju gulēt, nevis kaut ko darīju. "Kaut kas" ir āķīšu skrūvēšana griestos un vadu vilkšana. Bet, ja es to darīšu, tad man vienalga nesanāks, jo ir pārāk tumšs, un esmu noguris no dienas, un tad es rīt būšu neizgulējies. Izejas nav.

Vārdu sakot, kāpēc es to nedarīju laikā no plkst. 20.00, kad ierados mājās, bet lasīju internetus, bez tam, no šīs lasīšanas gūstot tikai galvassāpes un nogurumu?

Šaubas un neticība... tās nogalina prieku. Bet prieks ir galvenais.

Ienāca prātā, ka visas tās cīņas pret prokrastinācijām, GTD, utt. utml., tām ir jēga tikai tad, ja pie tām ķeras ar priecīgu prātu. Nogurumā truli pulsējoša, izmisuma pilna galva nav labs padomdevējs.

Ai, bet nu šis atkal ir vispārīgs sviests, nekādas konkrētības, tas ir bezjēdzīgs...

— — — 

Atkal esmu pazaudējis manu dzīves taku... bija jau licies, ka esmu atradis... 4 mēneši bez alkohola, 1 mēnesis, kad darba vietā neatvēru ar darbu nesaistītus internetus (starp citu, tas patiešām sāka uzlabot rezultātus)... Tad šis izklupiens ar alko un ar negribēšanu strādāt, kurš turpinās arī vēl joprojām... Meklēju sevī spēkus, lai nospiestu reset podziņu un atkal kāptu, atkal ietu. Es to varu. Es to varēju burtiski pirms 2 nedēļām, es atceros, cik tas bija labi.

Atkal nekādas konkrētības, atkal vāvuļošana darīšanas vietā. Jāiet gulēt.

40 min

bezjēdzīga biomasa
uz saules sakarsēta asfalta
bez domām
uz McDonalds klīst
standarta vārdi
standarta komplekts (
“labdien man lūdzu vidējo bigmac komplektu ar baltu kafiju uz vietas”
“un saldskābo mērci lūdzu”)
standarta ēdiens
Latvijas Bankas apstiprināta nauda
es vienmēr brīnos, kāpēc šī absurdā spēle nekad nebeidzas un vienmēr izdodas
barība patīkama
viena no nedaudzajām patīkamajām sajūtām šai dzīvē
pierīties, lai tikai spētu eksistēt vēl dažas stundas ilgāk
taukaini roku pirksti
salvetes
bezjēdzīga klunkurēšana
atpakaļ
uz vietu, kur pietrūkst drosmes atlaist vaļā rokas un krist bezdibenī
uz vietu, kur nav spēka piecelties
uz vietu, kur...
uz vienīgo vietu, kur ir ilūzija, ka esmu vajadzīgs
uz vietu, kur loģiski spriedumi sašķīst pret iracionālas esmes trulajiem zobiem
absurdi cilvēki absurdās gaitās
bet kas mani dzen atpakaļ?
bailes? bailes. droši vien bailes. bailes no kā? no tā, ka būs bads? bailes no fiziskām ciešanām? bailes no pazemošanās?

* Gājiens uz McDonalds, paēšana tur un gājiens atpakaļ uz darba vietu ilga 40 minūtes. Samērā patīkamas 40 minūtes — man dzīvē ir bijuši daudz, daudz nepatīkamāki brīži, piemēram, zobārsta krēslā.

Manas istabas remontam pieķēries īstais meistars — pa vienu pēcpusdienu padarīja vairāk, nekā iepriekšējie pa 2 nedēļām. Teicās, ka rīt pabeigs (ja būs sagādāta krāsa) — un šim es ticu. Spriežot pēc tā, ko viņš JAU padarīja. To es saprotu: ja strādā, tad strādā. Super!

Pagaidām jau es savu istabas remontu un ar to saistītās neērtības (mantas kastēs; neatvestās mēbeles; nepiekārtos aizkarus) izmantoju, lai attaisnotu slinkošanu dažās citās sfērās. Ha, un re, dzīve šo atrisinās; un tad... un tad es risināšu to, kas patiešām jārisina :-)

— — —

Stulbi, ka te nevar rakstīt pilnus citu cilvēku vārdus. Bet tiku iepazīstināts ar I. Un uzzināju no L. — G. numuru, iespējams, tajā labošu automašīnu — tāpat vien, apnicis jau tas serviss, kur visu laiku tika labota mašīna.

— — —

Piezvanīju māsai un pēc tam mammai. Pastāstīju par savu dvēseles stāvokli un to, kāpēc rīt no rīta iespējams nekāpšu automašīnā un nebraukšu tos nepilnos 300 km uz laukiem svinēt Jāņus un tā. Man pat šķiet, ka tiku saprasts.

Mamma pastāstīja par megakatastrofu Latvijas Nacionālajā Bibliotēkā, esot ielūzusi grīda un grāmatas sakritušas pagrabā, OMG. Es to pat nezināju — tātad mana izolēšanās no ziņām patiešām strādā :-)

— — —

Izmazgāju traukus — lai mazliet iepriecinātu psihz_roniz... kaut patiesībā, lai tikai novilcinātu laiku un nevajadzētu darīt neko citu un nevajadzētu domāt. Paralēli trauku mazgāšanai runāju ar J.

— — —

Ap pusnakti aizgāju pēc mašīnas, pārdzinu tuvāk dzīves vietai (pāris reizes nevajadzīgi spiedu gāzes pedāli, bērnišķīgi; pēc tam norimu). Pāris nedēļas nebiju braucis, un bija sākumā tā savādi.

Vispār ar automašīnām man gribētos tā: man jautā, kāda man ir mašīna, es atbildu: "zaļa"; neko nezinot ne par markām ne dzinējiem ne apjomiem ne ko. Tas būtu super :-)

— — —

Vēl joprojām nenāca miegs — tad apsēdos virtuvē un lasīju Ilustrēto Zinātni Vēsturi. Negaidīti atnāca T. un ... un tika dzerts vīns... un runātas sarunas. Tā negaidīti. Nebiju gaidījis. Jocīgi.

— — —

Izbrīns: par jūtām, emocijām, skandāliem. Izrādās, ir dzīvi cilvēki, ar jūtām un emocijām — nu, man nav lielas pieredzes ar stiprām jūtām un emociju iespaidā veiktiem darbiem... Cita planēta.

Ideja par istabas krāsošanu:
— 2 zaļas sienas
— 1 sarkana siena
— tonis — kaut kas no arbūza; kaut kas no sarkanā spilvena gaišās daļas :-)
— un RAKSTS: no stūra līdz sienas vidum (gan sarkanajai, gan zaļajai sienai), tā ka stūrī ir blīvs raksts, bet līdz sienas vidum pamazām saplūst, tā kā taustekļi, kas kļūst tievāki un tievāki, tā kā koka zari
— raksta tehnika, ko iesaka T., bet mani biksta pagaidām skepsīte par praktisko realizāciju: paņemt 2 krāsas, un tikai nedaudz sajaukt, un tad krāsot ar platu otu, un tad būs tāda smuka pārplūšana. PVA līme vēl jāpiejauc un whatnot :-) Hmmm..... Jāpadomā, es gribēju teikt: jāpaeksperimentē!!!
— par rakstu: Acteku stilā (man patīk); un: Lietišķās mākslas muzejā ir Peru gobelēnu izstāde; aiziet ar fotoaparātu un pakopēt idejas

PAŠPIETIEKAMĪBA — kuras man trūkst, vēl joprojām smagi trūkst; respektīvi: spēja arī ražot kādas svaigas idejas, domas, darbības; spēja ne tikai ņemt; bet arī dot.

DZĪVES APNIKUMS... nu... varbūt no malas to var labāk redzēt. Bet... nē... nepiekrītu. Tas ir kas cits :-)

Ir jau super runāties pie vīna pudeles, bet arvien vairāk grauž tāds tārpiņš (nu, ne tikai par šo konkrēto reizi): bet būtu vēl superīgāk dzert vīnu UN arī kaut ko DARĪT, kaut vai krāsot tās sienas (ok, nav iespējams, jo naktīs krāsu veikali nestrādā)... Vai gleznot, vai fotografēt, vai dejot, vai dzejot, vai... nu es pat nezinu — skat. Pašpietiekamība.

— — —

Dažāda pieeja sienu krāsošanai: vai ar aliņu un iedvesmu vai ar [konkrēti uzskaitīti instrumenti un materiāli]... Eksaktais un tas otrs piegājiens.

— — —

Ideja: brīvība ir slikta [...]. Rāmīši atbrīvo. Tik tāds joks: tos rāmīšus gribas izvēlēties pašam, ir slikti, ja cits uzliek.

Mana senā, senā vēlme: iegādāties tak beidzot grāmatu par pārtikas produktu kalorijām, vitamīniem, etc. un sākt ēst izrēķinātu uzturu. Un, kad mani drīz izmetīs no darba, man būs jātaupa nauda un es mājās gatavošu sev sabalansētus ēdienus ar vajadzīgo barības vietu skaitu.

— — —

Par problēmām: ir OK izdomāt papildus problēmas JA pats tās arī atrisini :-) Nevis tikai iegrimsti sevī ar to pašizdomāto problēmu risināšanu, aizmirstot to, kas citiem cilvēkiem svarīgs. Saprātīga doma.

— — —

Es pat nezinu... vai tā saruna beigu beigās ir pozitīva vai vienkārši laiks, ko nozagu... Jā, bija jau patīkami — man; bet... bet vai atkal nebija tas dēles efekts no manas puses...

— — —

Plkst. 4.21: dodos gulēt. Ir domiņa, tāda pat kā vēlmīte, tomēr rīt braukt uz laukiem — bet... ak, nu, jāpaguļ. Lai izkristalizējas. Jo vēl ir arī vēlme vienkārši nekur nebraukt, vienkārši būt mierīgam un laimīgam... Savā nodabā.

— — —

Tikko pasmaidīju, pats no sevis :-)

Viņš grib:
— pazust no darba vietas (šodien tāpat neko jēdzīgu smadzenes vairs ārā neizdos)
— paēst kaut ko garšīgu
— nevingrot (viņam apnicis mazliet)
— tēju ar medu
— iet agri gulēt, jo viņš gribot beidzot izgulēties
— lai es nestādu plānus un sarakstus rītdienai, bet vienkārši eju gulēt

Super, viss skaidrs! Off we go then :-)