Pašnāvība ir atteikšanās:
1) no sava tā saucamā ego (it kā nenosverams);
2) 60+ kilogramiem gaļas.

Tas arī ir tas diegs, pavediens. Tas arī ir. Tas. "Viss". Nav jau nekā vairāk.

Vārdu sakot, miegs pie manis tā arī neatnāca.

Vispirms man sāka rasties desmitiem Ļoti Svarīgas Domas Kuras Pazudīs Uz Mūžiem Ja Es Tās Nekavējoties Nepierakstīšu Bet Celties Pierakstīt Slinkums Un Tas Man Izraisa Paniku Un Grūtsirdību.

Pēc tam samierinājos un apsvēru pašnāvību. Ienāca prātā, ka pirms pašnāvības taču ir Jāsakārto Lietas (izmest nevajadzīgos krāmus; atstāt tikai to, kas patiesi vajadzīgs; sakārtot papīrus, bla-bla-bla). Sapratu, ka kārtot lietas es patiešām nevēlos, that just sounds like too much work for me; tāpēc domu par pašnāvību atmetu. Ienāca prātā, ka var jau arī Sakārtot Lietas Pirms Pašnāvības un pēc tam piečakarēt sevi, nemaz nenonāvēties. Smīnēju :-)

Ieslēdzu gaismu. Ar nagu vīlīti apvīlēju kāju nagus. Kad skrien 10 km un vairāk, ir svarīgi, lai kāju pirkstu nagi nav asi, citādi tie vai nu traumē blakuspirkstus, vai arī pašam pirkstam kļūst nepatīkami. Sīkie kairinājumi sakrājas.

Sāku lasīt šodien nopirkto "Rīgas Laiku". Kad izlasīju frāzi par "rosību kapos", sasmaidījos, pirmo reizi šodien :-)

Plkst. 3.15 izsalkums uzvarēja mani, aizgāju uz Hesburgeri (naktīs no sestdienas uz svētdienu tas strādā līdz plkst. 5 no rīta), iegādājos "Fileju rudzu maizē" un lielos kartupeļus frī. Forši Hesburgerī, jaunieši tur dzīvojas — jaunas sievietes draiski čalo, puiši smuki uzcirtušies, prieks un līksmība.

Atnesu barību mājās un tepat pie datora notiesāju. Slinki pārlasīju freidlisti. Vārds "eirovīzija" pavīdēja vairākas reizes, Azerbaidžāna esot vinnējusi. Whatever.

Tāda patīkama eifōrija, bet es tak pat neesmu iedzēris :-)

Ir plkst. 3.55, tā ka tūlīt būs otrs gulēšanas mēģinājums, tik jātrāpa tā, lai Hesburgers atkal būtu vaļā, kad atkal piecelšos :-D

P.S. Ha, rīt pie gultas nolikšu papīra lapu un pildspalvu Ļoti Svarīgo Domu pierakstīšanai. No šiem priekšmetiem tās nobīsies un izzudīs.

Nekas nau jauns, viss ir bijis, neviens nau unikāls... viss atkārtojas.

Reku ibook.lv uzdūros grāmatiņai: Kur meklējami dzīves apnikuma un pašnāvību iemesli, Velps R., izdota 1925 gadā. 15 lappuses.

Ls 3,00. Pārāk dārgi :-)

Konceptuāli šo grāmatiņu būtu jāiegādājas un ar flomāsteru virsū jāuzraksta “Y SO SRS?” :-D

Pēkšņi sagribējās te sakopt tomēr visus sūdus un, kaut ar zobiem un nagiem, bet palikt!

Jo saprotu, ka visu pamest var jebkurš, jebkuram nīkulim pietiks spēka nomest visu un aiziet.

Bet no sūdiem — un vēl paša sataisītiem — izrāpties... !!!

Un jā, daļēji tas ir vienas cibas lasīšanas rezultātā.

* * *

Tad vēl padomāju par pašnāvībām, tādā teorētiskā plāksnē, ne uz sevi attiecinot (nu varbūt mazbikucīt). Priekš kam griezt vēnazzz vai lekt no tilta zem vilciena, vai ziepēt striķi? Kāpēc ne atrast seu vientuļu vietu, laukā neiet, neēst — nepaies ne 40 dienas, kad atnāks sieviņa ar izkapti. Lūk tā būtu cienījama pašnāvība. Dabīga un tieša, privāta un izjusta.