Tātad pagājušonedēļ no pirmdienas līdz ceturtdienai noturējos darbā nelasot kaitīgos internetus.

Jauka bija sajūta, prāts pamazām atindējās; arī alkoholu nelietoju. Tāda sajūta, it kā svaiga gaisa strāva smadzenēs ieplūda. Piektdien "norāvos", izlasīju pāris it kā darbam derīgus rakstiņus habr.ru, un tad jau aizgāja, tā nu piektdiena, sestdiena, svētdiena un arī šodiena pagāja indējoties ar drazinternetu lasīšanu. Rīt atkal sākšu jaunu dzīvi.

Ā, un man vēl izdodas ierasties darba vietā pirms plkst. 10.00, pagājušonedēļ tas izdevās no pirmdienas līdz ceturtdienai, un šodien arī. Man jau nevajag justies labi, man vajag ēdienu bļodiņā un pajumti.

Šovakar visādam gadījumam izdzeršu divas alus bundžas un iešu gulēt, rītdiena atkal būs jauna, spilgta, krāsaina; bez internetu indes.

Tik ļoti gribas rast stabilu platformu dzīvei — darbu, uz kuru ierodos laicīgi, un kurā strādāju, līdz ar to formāli mani nevar atlaist par pienākumu nepildīšanu. Man tas ir grūti, es tikai nesaprotu, kāpēc es nevaru, kāpēc citi var. Jābūt taču īzī pīzī. Kad uzbūvēšu sev šo platformu, tad jau varēs domāt par jūtām, hobijiem, attiecībām un atļauties tādu greznību kā havot viedokli par lietām. Varbūt.

Un bļīīīn, cik tā internetu atkarība ir viltīga, čukst ausīs saldus melus un tad bāc un tu jau atkal esi salasījies mēslus un nedarbspējīgs.