Lasot šo Живой мост — Cообщество удивительных историй bija tāda sajūta, ka lasu @indulgence.

Sanāk interesanti rezultāti, kad leģendu pārbauda ar elementāriem aprēķiniem. Leģendai ne pārāk labvēlīgi.

Aizgāju uz darba vietu -- ar domu kaut ko saglābt -- nu un vārdu sakot neko tāpat nepadarīju un tikai lasīju internetus.

Savadīju savu pagājušās nedēļas darbu atskaiti (milzīgi meli, vārdu sakot, lielāko daļu pagājušās nedēļas neko nedarīju, tikai lasīju internetus) -- man liekas, ka drīz mani arī no šī darba izmetīs. Abet žēl, vēl divi mēneši un jau gads būtu nostrādāts! Lol, reāli no tā gada kopumā apmēram mēneši 3 nostrādāti, pārējā laikā lasīti interneti, nu tas tā, precizitātei.

Tā nu es šovakar iekapāju ceptus kartupelīšus ar aliņu -- rītdienas rītam arī dažus malkus atstāšu -- ja jau pizģec, tad vismaz jautri un jau no rīta mazliet iedzēris. Citādi besī laukā, ka šī darbam nepiemērotība un atkarība no internetu lasīšanas pilnīgi visu pārējo dzīvi arī sabojā. Var taču būt darbam nederīgs cilvēks, bet lāga dvēsele? ... izņemot ... es neesmu lāga dvēsele. Man tā īsti nepatīk cilvēki, taču bez cilvēkiem arī nevaru iztikt, tāda sāpīga pretruna. HVZ, kāpēc tā.

Rīt būs atkal jauna diena.

Ja paveiksies, tad ieradīšos darba vietā laicīgi; ja ne -- tad ap 11, 12, nogulēšu visu, un pizģec būs vēl mazliet tuvāk.

Ja tā padomā, tad nekas šausmīgi slikts jau nenotiks, ja izmetīs no darba -- līdz pavasarim izvilkšu, redzēšu, kā dīgst zāle. Žēl, ka nupat nupat gandrīz jau esmu bankām atmaksājis kredītlīnijas, tagad atkal uzkrāsies parādi, procenti jāmaksā, neko nopirkt nevarēs... tāda dzīve. Jo neko jau nav iespējams mainīt.

Tas ir tik dīvaini, prātā saprast, ka viss ir veltīgi un ka ir tikai viena izeja, un vienlaicīgi bāzt sevī barību. Divkosība visļaunākajā formā — pašā sevī.

Sev melot ir visvieglāk.

DNA

the only way to tell who you are