Albert's path - YouTube

Albert Rosenfield: [to Sheriff Truman] Now you listen to me. While I will admit to a certain cynicism, the fact is that I am a naysayer and hatchetman in the fight against violence. I pride myself in taking a punch and I'll gladly take another because I choose to live my life in the company of Gandhi and King. My concerns are global. I reject absolutely revenge, aggression, and retaliation. The foundation of such a method... is love. I love you Sheriff Truman.
[he leaves the room]
Dale Cooper: [to Sheriff Truman] Albert's path is a strange and difficult one.

P.S. Es šovakar piekabināju autō āķim ledusskapi aiz elektrības vada, un braucu. Vads pārtrūka pēc apmēram 100 metriem, tad piekabināju ar velkamo trosi un vēl krietnu gabalu pabraukājāmies līdz pašvaldības komunālservisa vārtiem, varēja jau līdz Alfas sadz. atkr. pieņemšanas punktam, bet nu man nebija intereses šovakar potenciāli skaidroties ar CP par leckapi, kurš velkas auklā aiz autō. Tā izklaidēšos pensijā. Volvō vispār ir visnotaļ piemērots šādām izklaidēm, es pat tā īsti nepamanīju, ka leckapis notrūcis, pirms nepalūrēju spogulī, nesajutu kkādu tukšumu pakaļā, nepabraucu atpakaļ un paviršības dēļ vēl nepastūmu to nabaga leduskasti kādus 20 metrus ar bamperi atpakaļgaitā. To visu redzēja kaimiņš, bet nu kaut kādu iemeslu dēļ smalkjūtīgi izlikās ka es viņu neredzu un viņa lukturītis uz pieres mirgojās pagalmā kkur pavisam citur un viņa suns rej par kaut ko citu un tā. Jo cmuka dziesma un skaļi un nogurums pēc darba un tā ^_^ Un ak jā, lija stiprs lietus tieši tajā brīdī. Romantika.

Piecēlos plkst. 7.18. Radiopulkstenī biju iestādījis Latvijas Radio Klasiku, tāpēc mostoties man sajaucās klasiskā mūzika ar murgiem, ilgi nevarēju apjēgt, kas es esmu un kur — es esmu pieradis celties plkst. 13.00 vai vēl vēlāk.

Īsti neatceros, ko un kā darīju no rīta. Laikam tā: duša — veikals — sataisīju tostermaizes — kontaktlēcas — mugursoma — kolas pudele veikalā — rendevū punkts, kur bija sarunāts plkst. 9.15, bet ierados 9.25. Bet pārējie ieradās vēl mazliet vēlāk, tā ka viss izdevās labāk, nekā cerēts.

Bijām četri — K., viņa tēvs V., instruktors D. un es. K. aizveda mūs un aprīkojumu uz Slokas karjeru. Ienirām, izpildījām vingrojumus ar maskas piepildīšanu ar ūdeni un izpūšanu, maskas pilnīgu noņemšanu un uzlikšanu, rezerves gaisa avota lietošanu, avārijas uzpeldēšanu, manometra datu rādīšanu ar žestiem, vestes un balona noņemšanu un balona stiprinājuma pārbaudi.

Dziļums nekur nepārsniedza 4 metrus, man tā bija pirmā reize atklātā ūdenī, tāpēc likās gan dziļi, gan interesanti.

Redzēju haizivi un pleziozauru (maketus), smuki uztaisīti.

Tātad esmu izpildījis nosacījumus PADI Open Water Diver sertifikāta iegūšanai. Tagad tik vien kā atlicis aiznest fotogrāfiju, aizpildīt anketu un samaksāt Ls 25. Tad man būs OWD sertifikāts un varēšu legāli nirt līdz 18 metru dziļumam. Laikam jāpriecājas.

* * *

Ko vēl izdarīju, neskaitot niršanu? Kolhoza ledusskapis šobrīd ir atkausēts un izārdīts. Ar divām skrūvēm piestiprināju saldējamo kameru.

Nopirku tirgū skābos ķiršus par Ls 2 / kg, noēdu vienā paņēmienā, garšīgi.

* * *

Jūtos noguris (no nekā nedarīšanas), nelaimīgs un bezcerīgs. Salasījos atkal internetus šodien. Lasu Terra 2.0 rakstu par dzīves kvalitāti un laimi (man liekas, ka labs, pozitīvs raksts; visādi pozitīvi citātiņi un tā) un nespēju neko iegaumēt.

Daru lietas pēc inerces, truli, bez fantāzijas, cik mani kāds pabīda, tik ir, bet pašam nav impulsa. Kur pazuda tas bērnelis (es pirms daudziem gadiem), kurš grābstījās gar pasauli un kuram viss bija interesanti?

Arī šodien, ar to niršanu... kamēr biju kompānijā, bija it kā jautri un tā, bet, tiklīdz paliku viens, man atkal uznāca besis. Nespēju jautri un priecīgi eksistēt vienatnē pats ar sevi, pietrūkst ticības labajam.

* * *

Besī būt pesimistam un ņuņņam.

Man tagad nenāk miegs, tāpēc sarakstīšu, kas notika sestdien. Konspektīvi, haotiski — bet ja ne tā, tad vispār nekā, labāk kaut kā :-)
— — —
Piecēlos plkst. 8.52.
— — —
Plkst. 10.05 sāku skriet. Aizskrēju no kolhōza cauri Mežaparkam līdz Mangaļsalas mola bākai (pie tās biju plkst. 11.59), apskrēju tai apkārt, un skrēju atpakaļ. Pirmās grūtības radās 27. kilometrā. Tad izvilku no kabatas "Hematogena" batoniņu (vienīgais, kas mani bija līdzi), ik pa laiciņam apēdu gabaliņu, lai tiktu tālāk. Tā arī aizskrēju līdz 11. tramvaja pieturai "Mirdzas Ķempes iela". Malējie kilometri stiepās kā gumijas, arvien garāki un garāki :-)
— — —
Endomondo (mani tur sauc Rūsiņš Kečums, piedraugo droši!) rāda, ka noskrēju 42.95 km, mani Google maps zīmējumi — 42.01 km. Lai nu kā, patiesība ir kaut kur pa vidu, un uzskatīšu 2011. gada 23. aprīli par dienu, kad pirmo reizi mūžā noskrēju maratona distanci.
— — —
Ar tramvaju aizbraucu mājās, uzvārīju auzu pārslu putru, paēdu.
— — —
L. atsaldēja ledusskapi.
— — —
Mangaļsalas pludmale šodien izskatījās vienkārši lieliski sirreāla: ūdens pilnīgi nekustīgs, pilns ar ledus gabaliem; smiltis spožas saules apspīdētas; no jūras nāca migla un apstājās tieši tajā vietā, kur ūdens pieskaras pludmalei, veidojot dūmakas joslu. Ļoti, ļoti patika šis skats. Bez tam migla tik patīkami atvēsināja! Skrienot gar jūru, novilku t-kreklu, ļāvos saulei :-)
— — —
Noskatījos filmiņu "The Tourist (2010)", man patika.
— — —
Aizgāju pāri lielai uz Hesburger'īti, uz vietas apēdu saldējumu (starp citu, garšīgs), paņēmu līdzņemšanai Zivsburgeru un lielos frī kartupeļus, aizstiepu uz kolhozu un tur arī apēdu.
— — —
Noskatījos Rīgas kinostudijas filmiņu "Ābols upē (1974)". Ļoti, ļoti patika. Par filmiņu paldies ostankina, kurš to ielika cibā.
— — —
Aizgāju uz Skaņumežu, izdzēru glāzi ruma ar ledu un laimu.
— — —
Tas tad bāziski arī apraksta manu sestdienu...