tā dīvainā sajūta, kad esi jau pieņēmis galīgo lēmumu, un tagad tikai meklē formu

es tam veltīšu visu šo nakti

jo rīt uz darbu iet'i pavisam netaisos

ibo nexuj / apnika melot / nav nekādas jēgas būvēt pseidokarjeru uz māla kājām

stc, jūtos ļoti labi =)

UPD 05:13 fiziski kļuva auksti, bailes, ķermenis, instinkti -- pa nopietno tātad paņēma

Pēc šīsvasaras/rudens antidepresantu kūres pārstāju lietot antidepresantus. Vienkārši norunātajā vizītes dienā aizgulējos, neaizgāju pēc jaunām receptēm, un ... un tā arī nekad vairs neaizgāju, antidepresantus atlikušos izdzēru, paliku bez tiem un tā nu es tos vairs nedzeru.

Vairāk nekā gadu biju smēķējis. Tagad nevis atmetu, bet vienkārši parasti nepērku cīgas. Šad tad nopērku cigerellu paciņu, izsmēķēju, tad atkal nedēļu vai divas nesmēķēju. Pox. Neesmu ne smēķētājs, ne atmetējs, vienkārši ir vienalga. Kaut kāds minimāls kaifs no smēķēšanas ir, bet nu pārāk nenozīmīgs, lai to būtu jēga regulāri piekopt.

Alkoholi. Nu. Te tā dīvaināk. Kādas 2 -- 3 nedēļas biju pasācis dzert pa 3 Cēsu pintēm katru vakaru (Mego tas maksā Ls 0,4x bundžiņā, un tas ir bezgaršīgs alus ar mazākām paģirām, sintētisks, labs). Tagad -- nu, šovakar izdzēru pudeli vīna... citvakar niedzeru neko... meh. Nav vēl viedokļa. Kaut kā sāk jau apnikt dzerstīties, bet tad jau redzēs.

Darbs. Nu it kā vēl turos. Taču... nespēju es celties un nākt uz plkst. 9 no rīta. Arvien biežāk aizguļos līdz kādiem 11-tiem, 12-tiem, tad priekšnieks pukst, vārdu sakot, kaut kāda spriedze tur sāk krāties... arī vēl nekas nav skaidrs, meh.

----------------

Kopumā ... nav miera, nav tādas pārliecības par to, ka dzīvē būs viss labi. Joprojām esmu asociāls, nespēju saprast dzimšanas dienas un vārdadienas un svētkus -- formāli it kā saprotu, sirdī -- nē. Pārāk daudz lasu internetus, ļoti daudz, vakaros esmu apdullis no izlasītā, neko nepasāku reālajā dzīvē, jo esmu pārāk noguris no citu cilvēku veikumu lasīšanas.

----------------

Man kaut kā visu laiku bija ilūzijas, ka kādreiz es kļūšu labs un gudrs, celšos plkst. 7:00, nelasīšu internetus, sākšu socializēties -- iet uz citu ballītēm un rīkot savējās...
Taču nekas no tā nenotiks. Līgo, LabaDaba, mīlestība un Ziemassvētki man ir tikai vārdi. Es varu kādu laiku tā tēlot (arī pats sev), tā turēties, taču -- tā ir tikai čaula, tam nav serdes. Manā dzīvē iepriekšminētajām lietām nav vietas -- vienkārši neesmu tā uzbūvēts, lai to visu saprastu un izprastu un izbaudītu -- un, kamēr vien pretošos pašizpratnei, būs sāpes. Par laimi, pēdējā laikā man jātēlo ir tikai darba vietā, lai iegūtu iztikas līdzekļus, citur vairs tas nav jādara. Ģimene jau ir pieņēmusi un sapratusi, ka es neesmju ļaundabīgs un ka man vienkārši ir vienalga (nevis speciāli, bet es tāds vienkārši esmu) par ģimenes pasākumiem un jubilejām (neierašanos tajos/ajās).

----------------

Par tiem antidepresantiem runājot -- patiesībā tie neko nemainīja globāli. Lokāli gan -- bija labi ne no kā un poxhuj, tāds labdabīgs optimisms un "viss būs labi", un vienalga bez analizēšanas, ka viss ir tā kā ir. Jā, bija vieglāk piecelties no rītiem. Jā, biežāk kaut ko gribējās darīt. Bet tā globāli -- atbildi tie nedeva. Un visi tie interesantie antidepresantu blakusefekti... nu nezinu.

----------------

Nu ko, tā arī dzīvoju. Šaubās un svārstībās -- bez mērķa un bez stabilitātes, vientuļš un nelaimīgs... Planēta griežas un es tai līdz.

----------------

Ko es gribu -- "atlaist rokas un atslābt", atslābt, ēvelēt pa sķiedrai, peldēt pa straumei, būt mierā ar sevi un citiem.

----------------

Kopsavilkums: vēl joprojām neesmu "atradis sevi".

Tā arī mētāšos, kamēr atradšu. Tā tas notiek, tāds process.

Bet vispār iet sūdīgi. Teiksim tā, ļoti labi priekš kopējās ainas, varēja būt vēl daudz sliktāk.

Sestdienas vakarā (naktī uz svētdienu) šausmīgi sadzēros, tas bija nenovēršami. Jo jutos drausmīgi nepadarīto darbu dēļ, tik drausmīgi, ka liekas, ka vēderā ir bezdibenis un es saplosīts driskās tur krītu iekšā, tāda fiziska nenovēršamības sajūta. Ironiski, ka šī sajūta arī neļauj pieķerties pie darbiem un tos apdarīt.

Naktī no svētdienas uz pirmdienu kaut ko pielāpīju darba sakarā. Īsais rezumē — neviens mani no darba laukā mest šobrīd vēl netaisās. Yay!

Sestdien nopirku jaunu datorpeli un klaviatūru, man patīk, sen jau biju pelnījis, tik jocīgi, ka tāds dažus latus vērts pirkums tā uzlabo garastāvokli ^___^

Šorīt ierados darba vietā laicīgi un internetus darbā nelasīju, nemaz, nemaz! Tā kaut kā dabiski sanāca, jo prātā ir saslēdzies, ka to drausmīgo panikas un baiļu sajūtu nepadarīto darbu dēļ izraisa internetu lasīšana, beidzot! Kaut ko saknibināju, kaut ko apspriedu sapulcēs, kopēju kaut kādus failus, izpildīju kaut kādas komandas, viss vienalga, viss nevienam nevajadzīgs, viss padara šo pasauli vēl tikai haotiskāku nekā iepriekš.

Šajā normālo cilvēku pasaulē visiem vienalga, ka kādam citam laicīga piecelšanās ir varoņdarbs, un tas ir normāli. Iekšējo cīņu katrs izcīna pats, un cilvēks dzīves svarīgākajos brīžos tomēr vienmēr ir viens pats, vientuļš. Skarbi, bet tā ir.

Šķiet, ka antidepresantu tabletes sāk mazliet iedarboties, jo man vairs nav panisku baiļu no gulētiešanas. Vai arī tās ir tikai manas iedomas.

Un vēl besī laukā, ka visa šī huiņa traucē komunikācijai ar cilvēkiem, nenormāli gribas ielīst alā un ne ar vienu nerunāt — kas arī veiksmīgi tiek darīts.